Nacistiskās Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers 1943. gada februārī pavēlēja dibināt Latviešu leģionu Heinriha Himlera vadītā Waffen-SS paspārnē. Tas sastāvēja no divām divīzijām un citām vienībām, kuras dažādās vietās cīnījās pret Padomju Savienības spēkiem Austrumu frontē vācu armijas virsvadībā. Lai apietu 1907. gada Hāgas konvenciju, kas noliedza iesaukt okupētu zemju iedzīvotājus, leģiona karavīrus nosauca par "brīvprātīgajiem", lai gan gandrīz visi bija rekrūši.
Pienākot 1944. gada vasarai, bija jau kļuvis pilnīgi skaidrs, ka Nacistiskā Vācija karu ir zaudējusi. Leģiona 15. divīziju, kura bija smagi cietusi kaujās pret sarkanarmiju Latvijas teritorijā, pārorganizēšanai nosūtīja uz vācu anektēto Rietumpoliju. Padomju lielofensīvas laikā 1945. gada sākumā divīzija un citas latviešu vienības Vācijas austrumu frontē izcīnīja smagas atkāpšanās kaujas, neatvairāmi virzoties rietumu virzienā.
Tuvojoties Vācijas kapitulācijai, Latviešu leģiona augstākie virsnieki – pulkvedis Arvīds Kripēns, pulkvedis Vilis Janums, majors Vilis Hāzners un majors Pēteris Balodis, mudināja savus karavīrus labāk padoties slēgtās vienībās gūstā angļiem un izvairīties nokļūt amerikāņu un franču okupācijas zonās. Galvenais mērķis bija pēc iespējas visiem koncentrēties vienkopus, jo vēl nebija izpratnes par to, kā padomju militāristi rīkosies ar latviešu leģionāriem.
Galu galā angļu zonā gūstā padevās 11 727 latviešu karavīru, kas radīja angļiem gūstekņu novietošanas problēmas. Angļi vienojās ar beļģiem par karagūstekņu nometināšanu Zedelgemā, Beļģijas armijas pirmskara munīcijas noliktavu kompleksā.
Dokumentālā filma Zedelgema stāsta par astoņos mēnešos piedzīvotajiem pārdzīvojumiem un pazemojumiem šajā kara gūstekņu nometnē.
