Latvijas Okupācijas muzejs izveidojis video stāstu sēriju “Bērnība. Pieci stāsti par”, kurā izmantotas muzeja Audiovizuālo materiālu krājumā (OM AVK) esošās video liecības. Atmiņu fragmenti apkopoti piecos stāstos, kas atklāj bērnu dzīvi dažādos Latvijas 20. gadsimta vēstures posmos. Ģimene, rotaļas, darbs, skolas dzīve un valoda – tie ir daži no aspektiem, caur kuriem atklājas dzīve “ar bērna acīm”.
Šajā video visi pieci stāsti skatāmi vienkopus, zemāk - katrs atsevišķi.
1. stāsts. Neatkarīgā Latvija
Šī stāsta varoņi dalās atmiņās par laimīgo bērnību pirmskara Latvijā. Olita Medne (dz. 19232), Inta Krūmiņa (1933-2009), Alfrēds Puškevičs (1931-2015) un Irēna Valija Ābele (dz. 1926) deportēti 1941. gada 14. jūnijā. Lorija Šneidere (1924-2009) par pretpadomju darbību tika arestēta 1947. gadā, bet Skaidrīte Meldriņa (1923-2008) 1945. gadā nonāca filtrācijas nometnē Sibīrijā. Vienīgi Maiga Fridvalde (dz. 1926) necieta no padomju varas represijām.
2. stāsts. Otrais pasaules karš
Otrā stāsta varoņi stāsta par savu bērnību Otrā pasaules kara laikā. Elma Miniate (1925-2011) redzēja Sarkanās armijas ienākšanu Latvijā 1940. gada vasarā, Lonija Šneidere (1924-2009) un Aina Lesiņa (1934-2008) pārdzīvoja bailes vācu karaspēka veiktās apšaudes un bombardēšanas dēļ, Valentīns Kalniņš (dz. 1933) dzīvoja pie Biķernieku meža, kur 1941. gada nogalē notika ebreju iznīcināšana, Intai Krūmiņai (1933-2009) izsūtījumā Sibīrijā liedza mācīties skolā, Sylvia Guenther (dz. 1940) kara sākumā nonāca Vācijā un tā arī neatgriezās Latvijā, Lidijai Bormanei (1931-2012) kara beigās nācās pārdzīvot Sarkanās armijas karavīru nežēlību pret māti.
3. stāsts. Pēckara laiks
Laiks pēc Otrā pasaules kara un padomju okupācijas atgriešanās bērnu dzīvē nav viegls. Karš ir atstājis sekas - Juris Jenerts (dz. 1945) rotaļājas ar munīciju un piedzīvo to, ka šajās rotaļās iet bojā viņa draugs. Intai Leiko (dz. 1938) pēc atgriešanās no Sibīrijas no jauna jāmācās latviešu valoda, bet Jāna Aivare (dz. 1939) neatpazīst savu tēvu, kas atgriezies no GULAGa. Olga Feldentāle (1935-2018) kopā ar tēvu strādā smagus meža darbus, un šī pieredze vēlāk palīdz izdzīvot nometinājumā Sibīrijā. Rita Papiņa (1935-2018) piedzīvo, kā padomju represīvo orgānu darbinieki 1947. gadā nogalina viņas tēvu. Ansis Vilnis (dz. 1944) dalās atmiņās par kārtību un disciplīnu skolā.
4. stāsts. Otrās padomju okupācijas laiks
Pēc kara un pēckara grūtībām dzīve 60.-70. gados iegāja it kā normālās sliedēs. Bērni dzīvoja savu bērna dzīvi Latvijas PSR, daudz ko neizprotot un nezinot par pieaugušo dzīvi. Sarmīte Ozoliņa (dz. 1960) bērnību pavada neziņā par savas tautas un ģimenes patieso vēsturi, jo, baidoties no padomju varas represijām, mājinieki par to nerunāja. Padomju ideoloģija ietekmēja bērnu dzīvi - Uldis Ābiķis (dz. 1956) atceras skolu un savus centienus iegūt nelegālo literatūru, vēlāk pieaugot, viņš vairākkārt ir bijis represēts un piespiedu kārtā ārstēts psihiatriskajās slimnīcās par nepakļaušanos pastāvošajai varai. Afganistānas kara veterāns Alvils Dumpis (dz. 1968) bērnībā ar nepacietību gaida dienestu Padomju armijā. Diāna Siliņa (dz. 1964) atceras, ka skolā bija obligātā militārā apmācība, bet Sandra Cīrule (dz. 1964), stāsta par to, ka viņa kā pioniere slepus kristīta baznīcā. Lauma Zušēvica (dz. 1954), bērnību pavadot trimdā ASV, uzsver, cik svarīgi viņas ģimenei bija saglabāt latviešu valodu.
5. stāsts. Atmodas un Latvijas neatkarības atjaunošanas laiks.
Videostāstu sērijas noslēgumā atmiņās par savu bērnību dalās bērni, kas piedzima nebrīvā valstī un piedzīvoja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Andrejs Gusačenko (dz.1982) dzimis Krievijā, uz dzīvi padomju Latvijā kopā ar ģimeni pārcēlās divu gadu vecumā. Viņš stāsta par savu uzņemšanu oktobrēnu organizācijā un par to, kā viņa ģimene Atmodas laikā atbalstīja Latvijas neatkarību. Izanda Asja Puncule (dz. 1984) dzimusi Kanādā. 1990. gadā viņa apciemoja savu vecvecāku dzimteni - Latviju. Viņa atceras, ka Rīga izskatījās drūma, bet radu bērni neprata angļu valodu, taču runāja krieviski. Šobrīd viņa ir pārcēlusies uz dzīvi Latvijā. Kārlis Krēķis (dz. 1977) ir piedzimis un uzaudzis padomju Latvijā. Viņš stāsta par rotaļām uz Rīgas ēku jumtiem un dārza darbiem. Oskars Gruziņš (dz. 1986) piedzima Atmodas laikā un viena no viņa pirmajām bērnības atmiņām ir par Barikāžu laiku, bet patiesi jautrs stāsts ir par paciņu no Amerikas – Latvijā vēl nezināmo “Kellogg’s”. Lelde Neimane (dz. 1977) kā bērns piedzīvo ļoti emocionālus brīžus – Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 4. maijā un 1991. gada 13. janvāra mītiņu Rīgā.
2021. gadā muzeja Izglītības nodaļa plāno stāstu sēriju papildināt ar mācību metodisko materiālu, lai to varētu izmantot vēstures apguvei skolās. Bērni bērniem.
OM AVK glabā nedaudz oriģinālus kino, audio un video materiālus no okupāciju laika posmiem, taču lielāko daļu krājuma veido videoliecības. Tās ir okupācijas laika liecinieku atmiņas dzīves stāstu veidā, sāktas filmēt jau no 1996. gada. Šobrīd krājumā ir 2408 videoliecības 4412 stundu garumā.
Projektu “Bērnība. Pieci stāsti par.” atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija.
