X

Latvijas okupācijas vēsture

Viltus ziņa: Padomju Savienība Baltijā bija izveidojusi īstu paradīzi patērētājiem

Viltus ziņa: Padomju Savienība Baltijā bija izveidojusi īstu paradīzi patērētājiem

Autors: Māris Antonevičs

"Padomju Savienības vitrīna" – ļoti plaši izplatīta klišeja Krievijas medijos, kas tiek uzstājīgi atkārtota ik reizi, kad ir runa par Baltijas valstu vēsturi. Interesanti, ka dažādi žurnālisti un apskatnieki pat nemēģina izmantot kādu citu sinonīmu, it kā apzīmējums "vitrīna" būtu ierakstīts kādā propagandas rokasgrāmatā. Parasti tas tiek lietots apmēram šādā kontekstā – padomju laikā baltiešiem bija nodrošināta lieliska dzīve, ko viņi nenovērtēja un vēlējās iegūt neatkarību, tāpēc tagad nonākuši pie sasistas siles.

Tikai retu reizi kāds mēģina ar faktiem pamatot, kā tad izpaudusies šī labā dzīve padomju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Tomēr nesen vairākās Krievijas interneta vietnēs parādījās "YouTube" saite ar nosaukumu "Par to, kāda patiesībā bija dzīve padomju Piebaltijā" ("О том, как на самом деле жилось в советской Прибалтике"). Tas ir apmēram piecas minūtes garš video, kurā izmantotas padomju laika fotogrāfijas, kā arī nelieli dokumentālo filmu fragmenti, tomēr galvenais te ir aizkadra balss vēstījums, kas mēģina pamatot tēzi par "vitrīnu".

Video autori cenšas pierādīt, kādas priekšrocības padomju laikā baudījuši baltieši salīdzinājumā ar pārējās PSRS iedzīvotājiem. Tiesa, te viņi iekrituši lamatās – jo kā lielu pretimnākšanu Baltijai pasniedz to, ka režīms te nav bijis tik stingrs kā citur PSRS, tā paši atklājot tā totalitāro būtību. Piemēram, kā priekšrocība tiek minēts, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 80. gados esot pieļauta roka un panku kultūra, kas citur PSRS bijusi aizliegta.

Baltieši esot baudījuši arī citas priekšrocība: "Jau uzreiz pēc kara, 1947. gada 21. maijā, PSKP CK pieņēma slepenu lēmumu – tika noteikts palēnināt kolektivizācijas tempus, ņemot vērā reģiona vēsturiskās un ekonomiskās tradīcijas. Tas turpinājās līdz pat PSRS sabrukumam un 80. gadu beigās vairāk nekā 70% lauksaimniecības produkcijas tur tika ražots privātās saimniecībās."

Kā īpaša labvēlība tiek uzsvērts tas, ka Baltijā kolhozniekiem neesot atņemtas pases, kā tas bijis pārējā PSRS teritorijā. "Baltijas valstīs algas strādniekiem, kolhozniekiem un inženieriem bija 2–3 reizes lielākas nekā pārējās republikās un vidēji PSRS, bet cenas un komunālie maksājumi – zemāki," apgalvo filmas autori. Padomju varas labvēlības dēļ baltiešiem esot bijis iespējams ēst vairāk gaļas un piena produktu nekā citiem PSRS pilsoņiem. Padomju laikā te esot radīti tādi slaveni zīmoli kā VEF, "Radiotehnika", "Dzintars", "Latvijas balzams", "Rīgas maize", "Rīgas šprotes" un citi, kas tagad esot iznīcināti.

"PSRS izveidoja un vairākas desmitgades demonstrēja patērētāju paradīzi nelielā zemes pleķītī Baltijas jūras krastā, bet kas tur tagad notiek – jūs jau paši zināt," ar tādu teikumu beidzas video.

Atmaskojums

"Paradīzes nebija, un to labi zina visi, kas tajā laikā dzīvoja," saka RSU asociētā profesore, padomju perioda pētniece Daina Bleiere. Tam, ka padomju laikā Baltijai ticis kas vairāk nekā citur PSRS un augstāka apkalpošanas kultūra, ir vairāki skaidrojumi. D. Bleiere: "Pirmkārt, Maskava nevarēja uzreiz brutāli pielīdzināt Baltiju visai pārējai PSRS patēriņa ziņā, kritums būtu pārāk liels. Otrkārt,  Maskava izmantoja Baltijas ekonomisko potenciālu savās interesēs un kaut kas no tā "atkrita" arī vietējiem. Treškārt, Baltija kā PSRS "sasniegumu vitrīna", tās relatīvajai labklājībai vajadzēja būt kā pierādījumam tam, ka okupācijas un aneksijas rezultātā dzīve iet uz augšu. Tajā pašā laikā 70.–80. gados atšķirība starp Baltiju un pārējo PSRS sāka jūtami samazināties."

Video pieminētie fakti tomēr ir apšaubāmi. Pirmkārt, tam, kas tiek teikts par kolektivizāciju. "Neko nezinu par pieminēto lēmumu palēnināt kolektivizācijas tempus. 1947. gada 21. maija lēmums, kā tas bija pieņemts Staļina laikā, liekulīgi deklarēja, ka nedrīkst pieļaut steigu un kolektivizācijai jānotiek stingri brīvprātīgi. Tas paredzēja arī virkni pozitīvu stimulu kolektivizācijai, piemēram, veidot paraugkolhozus, piešķirt privilēģijas kolhoziem, piemēram, tikai tajos drīkstēja ievilkt elektrību un telefonus, kolhoziem un kolhozniekiem tika samazinātas obligātās nodevas valstij.

Tādējādi šis lēmums bija vērsts uz kolektivizācijas tempu paātrināšanu, un pēc tā pieņemšanas sāka īstenot pasākumus kulaku "izstumšanai" – kulaku sarakstu sastādīšanu un nodokļu un nodevu paaugstināšana tiem, kas bija ierakstīti sarakstos. 1948. gadā nodokļus un nodevas paaugstināja visiem individuālajiem zemniekiem, bet kulaku sarakstos esošajiem – vēl vairāk. Kas notika 1949. gadā, mēs zinām," skarbo patiesību atgādina D. Bleiere.

Arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš žurnālā "Mājas Viesis" raksta, ka kolektivizācija Latvijā "tika veikta sasteigti, ar vardarbīgām metodēm, jo nepakļāvīgos zemniekus iekļāva izsūtāmo kulaku sarakstos". Viņš min arī vairākas liecības no tā laika dokumentiem, kur paši lēmuma īstenotāji atzīst, ka kolektivizācija notiek sasteigta un izraisa asu pretreakciju. Okupācijas režīms vērsās pret centīgāko un prasmīgāko latviešu zemniecības daļu. Turklāt, kā raksta J. Riekstiņš, "mākslīgo kolhozu izveidošana uz vairākiem gadu desmitiem mainīja Latvijas lauku ainavu".

Par viltus ziņu uzskatāms izteikums, ka vairāk nekā 70% lauksaimniecības produkcijas Baltijā esot ražots privātās saimniecībās. D. Bleiere: "Individuālie zemnieki Baltijā bija izskausti jau 50. gadu pirmajā pusē. Patiešām, individuālajās saimniecībās līdz 60. gadu vidum saražoja gandrīz pusi gaļas un piena, taču tās bija kolhoznieku un citu iedzīvotāju niecīgās palīgsaimniecības, bet tas norāda tikai uz kolhozu un sovhozu vājumu. 70. un 80. gados individuālo ražotāju īpatsvars samazinājās, taču, iespējams, ka daļēji dažādu statistisku manipulāciju dēļ (kolhoznieki pārdeva lopus kolhoziem un tos ieskaitīja kolhozu produkcijā)."

Tas, ka Baltijā kolhozniekiem neatņēma pases, neesot bijusi nekāda īpaša labvēlība, bet gan padomju varas aizdomīgums. Tas notika pēc drošībnieku pieprasījuma, jo Baltijā bija spēcīga bruņota pretošanās un, lai to apkarotu, bija jāvar kontrolēt iedzīvotājus un visa Baltijas republiku teritorija bija PSRS pierobežas zona.

Vai algas padomju laikā Baltijā bija 2–3 reizes augstākas nekā citur PSRS? D. Bleiere: "Tik daudz ne. Dažādos laikos un dažādās jomās dažādi, bet ne vairāk par 20–30% vidēji. Cenas zemākas  bija 1941. gadā un uzreiz pēc kara, bet ne vēlāk. Liela atšķirība varēja būt tirgus cenās, bet tikai tādēļ, ka Baltijā privātie ražotāji netika tā apspiesti kā Krievijā un daudz kur citur."

Īpaši nekaunīgs ir filmas autoru mēģinājums piesavināties pirmskara Latvijā zīmolus VEF (dibināta 1919. gadā) un "Radiotehnika" (1927) vai vēl senāk radušos "Rīgas melno balzamu", pierakstot tos PSRS laikam. "Tas viss bija kapitālisma mantojums, kuru neizdevās 50 gadu laikā pilnībā iznīdēt," atgādina D. Bleiere, kas uzskata, ka filmas autori atražo agrākos stereotipus par to, cik labi "Pribaltikai" klājās PSRS, kur daudzi iedzīvotāji tos uztvēra kā "Rietumus".

Kāds ir filmas autoru mērķis? To nav grūti saprast, ja apskatās profilu ("Политическое oбозрение"), ar kuru tā ievietota "YouTube" vietnē – to rotā sirpis un āmurs uz sarkana fona. Lūk, kā saucas daži citi video, kas publicēti šajā kanālā, kam ir 80 tūkstoši abonentu: "Kāpēc krievus ciena un no viņiem baidās visā pasaulē", "Par diženās Krievijas atdzimšanu", "Putins – mūsu prezidents", "Kurš uzvarētu Krievijas un ASV karā".

Raksts tapis ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Gunārs Astra

Gunārs Astra