X

Latvijas okupācijas vēsture

Viltus ziņa: Otro pasaules karu izraisīja nevis Molotova-Ribentropa pakts, bet Minhenes vienošanās

Viltus ziņa: Otro pasaules karu izraisīja nevis Molotova-Ribentropa pakts, bet Minhenes vienošanās

Autors: Viesturs Sprūde

Rietumu vēsturnieki un prese 1939. gada 23. augusta Vācijas-PSRS neuzbrukšanas līgumu (Molotova-Ribentropa paktu) sauc par Otrā pasaules kara aizsācēju, tāpēc ka vēlas "mērķtiecīgi izkropļot Otrā pasaules kara izraisīšanas patiesos motīvus", "falsificēt vēsturi" un "izvairīties no atbildības", jo īstenībā karu neizbēgamu padarījusi 1938. gada septembra beigu Minhenes vienošanās starp Vāciju un Angliju, Franciju, Itāliju par Čehoslovākijas sadalīšanu – šāds apgalvojums pēdējos desmit gados Krievijas mediju telpā jau ir norma. To dzird ne tikai dažāda līmeņa un kvalitātes Krievijas masu informācijas līdzekļos, bet arī no augstākā ranga valsts amatpersonu un pat vēsturnieku mutes. Lai Minheni demonizētu vēl vairāk, biežāk publikai domātajos tekstos lieto nevis jēdzienu "vienošanās", bet gan "sgovor", kā krievu valodā apzīmē norunu ar apzināti ļaunu nodomu, ko līdzīgu sazvērestībai. 

Molotova-Ribentropa pakta nosaukšana par "kara paktu" esot liekulīgs Rietumu mēģinājums padarīt Vāciju un PSRS par vienlīdz atbildīgām kara izraisīšanā, tas esot mēģinājums "vienādot uzvarētos ar uzvarētājiem". "Minhenes noruna lika pamatus agresijai ne tikai pret padomju tautu, bet arī pret Eiropas valstu tautām. Tādēļ 29. – 30. septembris – Minhenes nodevības dienas – varētu un tām būtu jātiek atzīmētām kā Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienām," vēl šī gada sākumā rakstīja Krievijas ziņu vietne "km.ru". Krievijas vēsturiskās biedrības vietnē "historyrussia.org", kas ir ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina rīkojumu dibinātā fonda "Tēvzemes vēsture" orgāns, jau izmantojot akadēmiskos vēsturniekus, tiek apgalvots, ka tieši Minhene esot kļuvusi par atskaites punktu Hitlera agresijai pret citām Eiropas valstīm. "Mēs zinām, kāpēc tā notika – Lielbritānija un Francija deva priekšroku sarunām ar Hitleru, faktiski ignorējot Maskavas viedokli un mēģinot izslēgt mūsu valsti (tā tekstā. – Aut.) no līdzdalības tābrīža Eiropas kārtības svarīgāko atslēgjautājumu risināšanā," šajā vietnē raksta vēstures profesors Jefims Pivovars, piebilstot, ka 1938. gadā PSRS bijusi viskonsekventākā "vājās un apspiestās" Čehoslovākijas aizstāve. Vēl viena ideja, kas ar neapšaubāmu mājienu uz mūsdienām brīžiem pazib Minhenes līgumam veltītajos rakstos: Polijai nav tiesību "tagad izrādīt sevi kā divu plēsoņu – Hitlera un Staļina – nevainīgu upuri", jo tā, Čehoslovākijai irstot, 1938. gada rudenī pati "pievākusi" atsevišķas pierobežas teritorijas. Konkrēti šis formulējums pieder Kremļa aprindu vēsturniecei un politoloģei Natālijai Naročņickai, kuras vārds bieži parādās, kad nepieciešamas vēstures interpretācijas Krievijas ģeopolitisko ambīciju pamatošanai.     

 

ATMASKOJUMS

Polija par savu 1938. gada amorālo rīcību jau atvainojusies kaimiņam. Piemēram, 2009. gadā  Polijas prezidents Lehs Kačiņskis pirmskara Polijas līdzdalību Čehoslovākijas sadalīšanā nosauca "ne tikai par kļūdu, bet par "grēku". Savukārt mūsdienu Krievijā popularizētā koncepcija par PSRS kā "vienīgo miera sargātāju" 1938./39. gada Eiropā un Minhenes vienošanos kā visa ļaunuma sakni nav nekas jauns, bet atgriešanās pie padomju historiogrāfijas tradīcijām. Kā agrāk, tā tagad to lieto, lai "neitralizētu" Molotova-Ribentropa paktu. Pēdējo PSRS laikos konsekventi, bet mūsdienu Krievijā praktiski vienmēr sauc vienkārši par PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgumu, Baltijai un Polijai liktenīgo slepeno papildprotokolu vispār nepieminot.   

Minhenes vienošanās patiešām nav tas, ko Rietumi jelkad būtu mēģinājuši noslēpt vai ar ko lepotos. Vēsturiskā vērtējumā tas tā nekad arī nav traktēts. Tas allaž bijis kauna traips, gļēvās "nomierināšanas politikas" un diplomātiskas katastrofas simbols. Vācija, Itālija, Anglija un Francija, nepieaicinot Čehoslovākiju, izlēma, ka Eiropas miera vārdā pēdējai jāatdod vācu pārsvarā apdzīvotais Sudetu apgabals Vācijai. Taču šī vienošanās nebija slepena un Prāgai par to, kaut pēc dokumentu parakstīšanas, tomēr paziņoja. Lieki sacīt, ka ne baltiešus, ne poļus vai somus pēc Molotova-Ribentropa pakta papildprotokolu sagatavošanas neviens par viņu likteni neinformēja. Minhene nenozīmēja Čehoslovākijas kā valsts likvidēšanu un sadalīšanu, jo briti un franči loloja ilūziju, ka Hitlers "nomierināsies" un karš Eiropā būs novērsts. Molotova-Ribentropa pakta slepenie pielikumi turpretī nepārprotami paredzēja citu valstu teritoriju sadalīšanu Vācijas un PSRS starpā. Kad Hitlers tomēr gāja tālāk un 1939. gada martā okupēja Čehoslovākijas atlikumu, britu premjers Nevils Čemberlens, kurš pēc bēdīgi slavenās vienošanās parakstīšanas 1938. gada 30. septembrī, atgriezies Londonā, bija paziņojis, ka atvedis "mieru mūsu laikam", apjuka un beidzot saprata, ka valstij steidzami jāgatavojas karam. 

Latvijas Valsts prezidenta administrācijas Latvijas Vēsturnieku komisijas vadītājs profesors Inesis Feldmanis Krievijas vēsturnieku mēģinājumus novirzīt uzmanību uz Minhenes vienošanos, lai tā mazinātu Molotova- Ribentropa pakta noziedzības pakāpi, jau agrāk ir nosaucis par dīvainu nostāju, kas neiztur nekādu kritiku. "Minhenes vienošanās un Molotova-Ribentropa pakts ir faktiski nesalīdzināmi lielumi. No starptautisko tiesību aspekta Molotova-Ribentropa pakts bija neskaitāmas reizes noziedzīgāks par nelikumīgo Minhenes vienošanos, kuras mērķis tomēr bija miera saglabāšana. Turpretī 23. augusta pakts atļāva gan vācu fīreram Ādolfam Hitleram, gan arī padomju diktatoram Josifam Staļinam, uzbrūkot kaimiņiem, sākt karu un radīt situāciju, kad izvirzās "teritoriāli politiskā pārkārtošanās", kam seko plašu svešu teritoriju sagrābšana un kaimiņvalstu neatkarības iznīcināšana," raksta Feldmanis. Pirmais, lai nu kāds, bet bija "miera pakts", kamēr otrs – izteikts "kara pakts".

Padomju un mūsdienu Krievijas historiogrāfija Minhenes grēkiem mēdz piekarināt apstākli, ka Čehoslovākijas okupēšana devusi Hitleram placdarmu uzbrukumam Polijai, kur gūtas izejas pozīcijas tālākam uzbrukumam PSRS. Tiek pilnīgi ignorēts, ka brīvas rokas uzbrukumam Polijai Hitleram deva ne jau Minhene, bet 1939. gada 23. augusta vienošanās ar Staļinu. Pirms tā nesāka savu postošo darbību, pirms Vācija un PSRS nebija sadalījušas Poliju, Vācijai pat nebija kopējas robežas ar PSRS!  

 

Raksts tapis ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Gunārs Astra

Gunārs Astra