X

Latvijas okupācijas vēsture

Viltus ziņa: Latviešiem neatkarību iekritusi klēpī, tikai pateicoties Ļeņina un lielinieku labvēlībai

Viltus ziņa: Latviešiem neatkarību iekritusi klēpī, tikai pateicoties Ļeņina un lielinieku labvēlībai

Autors: Viesturs Sprūde

"Ļeņins viņiem neatkarību iedeva, bet viņi Ļeņina pieminekļus nogāza, nepateicīgie!" šāda tipa spriedumi regulāri parādās sociālo tīklu un krievvalodīgu ziņu portālu komentāros, ja skarts Baltijas valstu neatkarības jautājums (līdzīgus var lasīt arī par 1990./91. gada notikumiem). Pārliecība, ka 1918. gadā baltiešiem neatkarība iekritusi klēpī, tikai pateicoties Ļeņina un lielinieku labvēlībai, ir dzīva kā Latvijas krievvalodīgo, tā Krievijas sabiedrības daļā, turklāt pat aprindās, kas uzskata sevi par akadēmiskām. Krāšņi tas parādījās aizvadītā gada nogalē, kad daudzviet Krievijā rīkoja dažāda līmeņa konferences, veltītas 1917. gada lielinieku apvērsuma simtgadei. Idejas no konferencēm drīz pārceļoja plašākā mediju vidē. 

"Neatkarīgās Baltijas valstis, tāpat kā citas bijušās Krievijas impērijas nacionālās nomales, izveidojās, pateicoties tam, ka boļševiki atzina nāciju pašnoteikšanos. (..) Tādēļ Padomju Krievijas darbības attiecībā uz jaunajām nācijām bija izteikti labvēlīgas," Sanktpēterburgas universitātes vēsturnieces, politoloģes Natālijas Jerjominas kādā konferencē 2017. gada oktobrī teikto izplatījis portāls "EurAsia Daily". Tā paša gada novembrī Maskavā sarīkotajā konferencē "Revolūcijai 100: jubilejas rekonstrukcija" dalībnieki sūkstījās, ka baltieši visu uzmanību pievēršot tikai sava valstiskuma simtgadei, ignorējot "Lielās Krievijas revolūcijas 100. gadadienu, kaut viņu neatkarības jubilejas saknes ie­stiepjas revolūcijā". Latvijas krievvalodīgā vietne "Vesti" tā paša gada 7. novembrī, piemēram, pieminēja Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas vēstures institūta līdzstrādnieces Ludmilas Gotagovas uzstāšanos. Šī  kundze bija uzņēmusies "monitorēt"  situāciju ar 1917. gada revolūciju simtgades atspoguļojumu Baltijas valstīs; cerējusi, ka "viņiem būs kaut vēsturiskas pateicības jūtas, ka tiem tā paveicās, bet ne..." – "Un tas ir ļoti dīvaini, jo Baltijas valstis saņēma neatkarību, tikai pateicoties revolūcijai un apstākļu sakritībai – Pirmajam pasaules karam, Brestas mieram, vācu okupācijai un tā tālāk. Un atšķirībā no citiem, ja neskaita Somiju un Poliju, tās kļuva neatkarīgas uz veseliem 22 gadiem," tā vēsturniece. Revolūcijas jubilejā neesot bijis pat zinātnisko pasākumu! "Visi viņi ir pārņemti ar pašapliecināšanās ideju, kas ilgst jau ceturtdaļgadsimtu. Tas ir nenormāli," šausminās Gotagova. Savukārt portāls "baltnews.lv", atspoguļojot Tatjanas Ždanokas Eiroparlamentā Briselē decembrī organizēto pasākumu "Eiropas Savienība 2017 un Krievu revolūcija 1917: neapgūtās mācībstundas", izcēlis izteikti kreisi un prokrieviski orientētā britu jurista Bila Bouringa domu: "Igaunija un Lietuva savu neatkarību faktiski saņēma no Ļeņina rokām." Ļeņina vārds šajā forumā skanējis "kā cilvēka, kas devis neatkarību daudzām valstīm". Tāda pārliecība ir noturīga, jo jau pirms vairākiem gadiem krievu tautiešiem domātais Krievijas portāls "Okno v Rossiju" žēlojās, ka Latvija pretojas Krievijā izdotu vēstures grāmatu izmantošanai krievvalodīgās skolās. "Patiešām, kādēļ Latvijas skolēniem zināt, ka, paspējusi divreiz pa 20 gadiem būt neatkarīga, Latvija abas reizes neatkarību saņēma no Krievijas rokām – vispirms no boļševiku galvas Vladimira Ļeņina, bet pēc tam no demokrātijas vadoņa Borisa Jeļcina?" sarkastiski vaicā "Okno v Rossiju".

Atmaskojums

Latvijas neatkarības izcīnīšana un nosargāšana patiešām bija brīnums un veiksme, ņemot vērā ka, citējot LU profesoru Ēriku Jēkabsonu: "1918.–1920. gadā Latvijas teritorijā sadūrās un savstarpēji savijās, izpaužoties visdažādākajās formās, topošās Latvijas Republikas, Padomju Krievijas un latviešu boļševiku, vācbaltiešu un karā sakautās, pazemotās Vācijas, ambiciozās pretboļševistiskās Krievijas jeb dažādu krievu pretboļševistisko spēku pārstāvju, jauno un atjaunoto kaimiņvalstu  – Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Somijas –, neatkarību tā arī nesaglabājušās Baltkrievijas Tautas Republikas un Rietumu lielvalstu intereses." Neizbrīna, ka neatkarības "pasniegšanas" sludinātāji parasti nepiemin neatkarības karus, ko visām trim Baltijas valstīm nācās izcīnīt tajā skaitā ar "miermīlīgo" Padomju Krieviju. Latvijas armijai Neatkarības karš prasīja 3046 kritušos un 4085 ievainotos. 1917. gada Februāra revolūcija un lielinieku apvērsums novembrī tiešām radīja apstākļus, kuros baltieši varēja īstenot ilgas ne tikai pēc autonomijas, bet arī neatkarīgas valsts, taču  nav skaidrs, par ko mums jābūt "pateicīgiem". Valstiskums tika kaldināts pašu spēkiem, par spīti šķēršļiem arī no Krievijas pagaidu valdības un lielinieku puses. Pēc lielinieku apvērsuma situācija pat pasliktinājās, jo tad iedibinājās diktatoriska vara, kas nīdēja pat tos demokrātijas iedīgļus, kādi  parādījās pēc Februāra revolūcijas. Piemēram, Vidzemē demokrātiski ievēlētās zemnieku padomes pasludināja par "kontrrevolucionārām"; Latvijas patstāvības idejas paudējus arestēja un centās fiziski iznīcināt; aizliedza laikrakstus "Līdums" un "Laika Vēstis", kas popularizēja valstiskumu.

Arī 1918. gadā Ļeņins Latvijai neko nedāvināja, jo zeme atradās vācu okupācijā un pēc Brestas miera noslēgšanas Padomju Krievija nekontrolēja pat to Latvijas daļu, kas tai formāli pienācās. Dažkārt rodas iespaids, ka "vēstures eksperti" apzināti putro Pētera Stučkas Padomju Latviju ar 18. novembra pilsonisko Latviju. Jā, Ļeņins 1918. gada 22. decembrī parakstīja dekrētu "Par Latvijas Padomju Republikas atzīšanu", bet analfabētiski ir sludināt, ka tam kāds sakars ar Latvijas neatkarību. Vēsturnieks Ainārs Bambals enciklopēdijā "Latvijas Brīvības cīņas 1918–1920" atzīmē: "Lai formāli attaisnotu sarkanās armijas iebrukumu Latvijā, pēc V. Ļeņina norādījuma Padomju Krievijā 1918. gada 4. decembrī tika izveidota  Latvijas pagaidu padomju valdība. Tās priekšsēdētājs P. Stučka neslēpa, ka pastāvīgu Latvijas sociālistisko padomju republiku uzskata par fikciju, kas nav ietilpusi latviešu lielinieku plānos, kuri bija orientēti uz Vācijas revolūciju un vēlāk arī pasaules revolūcijas uzvaru." – "Nacionālu padomju valstiskumu veidošana kļūtu par spēcīgu propagandas un diplomātisku instrumentu, lai attaisnotu sarkanās armijas ofensīvu Rietumu virzienā. Svarīgi bija arī tas, ka komunistu valdību veidošana ļautu maskēt militāro kampaņu pret Baltijā proklamētajām neatkarīgajām valstīm, radot ilūziju par it kā pilsoņu kara sākšanos katrā no agresijas skartajām zemēm," grāmatā "Padomju Latvija 1918–1919" papildina vēsturnieks Jānis Šiliņš. Patieso nodomu maskēšana bija tieši Krievijas lielinieku plāns, jo augstākais, par ko sapņoja Stučkas latviešu lielinieki, bija "autonoma komūna" Padomju Krievijas sastāvā.

Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums tika parakstīts 1920. gada 11. augustā. Un ne dēļ Ļeņina labās gribas atzīt Latviju, bet dēļ tā, ka Latvijas un Polijas armijas grūtās ziemas kaujās padzina lieliniekus no Latgales un augustā nule kā bija noticis "Brīnums pie Vislas" – poļi atsita sarkanās armijas uzbrukumu Varšavai. LU vēstures profesors Ēriks Jēkabsons savos darbos vairākkārt norādījis, ka Rīgā bāzētie rietumvalstu diplomāti tolaik bija pilnīgi pārliecināti – "pabeiguši" Poliju lielinieki visu bruņoto spēku un propagandu gāzīs pār Baltijas valstīm. Padomju Krievijas delegācijas vadītājs sarunās ar Latviju Ādolfs Joffe kuluāros nemaz neslēpis, ka Baltijas valstis gan jau vēlāk "pašas brīvprātīgi pievienosies" Padomju Krievijai. Padomju Krievijas agresijas draudi saglabājās arī pēc miera līguma noslēgšanas. 1920. gada nogalē gaidīja jaunu uzbrukumu un ārvalstu misiju pārstāvji Baltijā jau paklusām sūtīja prom ģimenes locekļus, pieprasot savām valdībām kuģus evakuācijai.

Kas attiecas uz Krievijas 1917. gada satricinājumu simtgades atzīmēšanu Latvijā, tad Ludmila Gotagova nebūs pienācīgi "monitorējusi" – grūti saprast, kā varēja neievērot Latgales kongresa simtgades konferenci maijā Rēzeknē vai Latvijas Pagaidu Nacionālajai padomei veltīto pasākumu decembrī Valkā, nemaz nerunājot par mazāka mēroga vēstures konferencēm.

Raksts tapis ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Gunārs Astra

Gunārs Astra