X

Latvijas okupācijas vēsture

Seši izplatītākie mīti par Latvijas valsts dibināšanu

Seši izplatītākie mīti par Latvijas valsts dibināšanu



  1. Latvijas neatkarība bija nejaušu sakritību rezultāts

Neatkarīgas Latvijas Republikas izveidošana bija vēsturisku sakritību un nejaušību rezultāts. Ja Vācija un Krievija nebūtu zaudējušas 1. pasaules karā un abās valstīs nebūtu notikušas revolūcijas, ja Krievijā nebūtu sācies pilsoņu karš un Antantes valstis nesludinātu tautu pašnoteikšanās tiesības, tad Latvija nepasludinātu neatkarību.

Ideja par neatkarīgas Latvijas nepieciešamību neradās 1918. gada 18. un pat ne 17. novembrī, bet daudz agrāk. Tik tiešām, līdz 1917. gadam neatkarības ideja nebija Latvijas (un arī latviešu) sabiedrībā populāra, bet situācija strauji sāka strauji mainīties jau 1917. gada vasarā. Pēc Rīgas krišanas Vācijas armijas rokās septembrī, boļševiku apvērsuma novembrī un Krievijas Satversmes sapulces padzīšanas 1918. gada janvārī domu par neatkarības ideju jau atbalstīja lielākā daļa latviešu politisko partiju un sabiedrisko organizāciju. Ne velti atsevišķi laikabiedri un vēsturnieki uzskata, ka Latvijas neatkarība ir tikusi proklamēta vēl pirms 1918. gada 18. novembra, norādot uz Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) rezolūcijām 1917. gada 2. decembrī un 1918. gada 30. janvārī. Arī Lielbritānija atzina LPNP par Latvijas de facto valdību veselu nedēļu pirms 1918. gada 18. novembra.

Tātad neatkarības proklamēšana nebūt nebija nejaušu sakritību rezultāts, un to jebkurā gadījumā pasludinātu pie pirmās izdevības.

 

  1. Latvijas neatkarību proklamēja saujiņa nepopulāru politiķu
1918. gada 18. novembrī Latvijas neatkarību proklamēja 38 mazpazīstami latviešu politiķi, kas pārstāvēja 8 nenozīmīgas un nepopulāras partijas. Turklāt Latvijas Republikas proklamēšanā nepiedalījās un Latvijas neatkarību neatzina lielākais politiskais spēks – Latvijas Sociāldemokrātija jeb boļševiki.

Lielākā daļa no astoņām politiskajām partijām, kas bija apvienojušās Latvijas Tautas padomē, lai dibinātu neatkarīgu valsti, tik tiešām bija skaitliski nelielas, un to atbalsts sabiedrībā bija niecīgs. Tomēr to nevar teikt par divām lielākajām partijām – Latviešu zemnieku savienību (LZS) un Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP). LZS bija piedalījusies visās nozīmīgākajās 1917. gada vēlēšanās Latvijas teritorijā un ieguvusi tajās 20–25% vēlētāju atbalstu. Savukārt LSDSP, kura 1918. gada pavasarī atdalījās no boļševiku kontrolētās Latvijas Sociāldemokrātijas, neapšaubāmi bija visai ievērojams atbalsts Latvijas strādniecības vidū. Par to liecināja, piemēram, partijas uzvara Liepājas domes vēlēšanās ļoti grūtos apstākļos 1919. gada janvārī. Partija bija labi organizēta, un tās biedru skaits Latvijā neatkarības proklamēšanas brīdī bija kādas 2-3 reizes lielāks nekā boļševikiem. Arī pēc Neatkarības kara (1918–1920) beigām LSDSP uzvarēja visās Latvijas parlamenta vēlēšanās.

Tāpat arī Latvijas neatkarības proklamētāju vidū bija virkne Latvijā labi pazīstamu politiķu: LSDSP Centrālās komitejas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, LZS līderis Kārlis Ulmanis, bijušais Krievijas Valsts domes deputāts Jānis Zālītis, agrākais Rīgas pilsētas galva Gustavs Zemgals, Jānis Akuraters, Atis Ķeniņš, Miķelis Valters, Fricis Menders u.c.

 

  1. Neatkarības proklamēšanu neviens nepamanīja

Latvijas neatkarības proklamēšana 1918. gada 18. novembrī notika klusi, pilsētā nebija nekādas ažiotāžas, un vairums cilvēku nemaz nenojauta, ka todien ir noticis kāds svarīgs vēsturisks notikums. Arī ziņu par neatkarības pasludināšanu iedzīvotāji uztvēra visai vienaldzīgi un daļa pat naidīgi.

18. novembra svinīgais akts bija salīdzinoši vērienīgs pasākums, it sevišķi pēckara Rīgas apstākļos, kur vēl valdīja vācu okupācijas vara. Organizatori izgatavoja 1200 ielūgumus, kurus sadalīja līdzīgās daļās starp dažādiem politiskā spektra pārstāvjiem. Svinīgā akta dalībnieki liecina, ka Rīgas 2. pilsētas teātris (mūsdienās – Latvijas Nacionālais teātris) jeb Latviešu operas nams 18. novembrī bijis pārpildīts. Teātra telpas izvelējās tieši tā iemesla dēļ, ka bija skaidrs, ka dalībnieku un interesentu skaits būs ļoti liels. Zināms, ka teātrī sēdvietu bija ap 800, tātad kopējais dalībnieku skaits varēja būt tuvu 1000, kas pats par sevi jau bija vērienīgs skaits, īpaši, ja ņem vērā, ka pasākums tika organizēts lielā steigā, un tas notika svētdienā. Viesu vidū galvenokārt bija inteliģences pārstāvji (arī daudz studentu), bet bija arī visai daudz strādnieku – LSDSP saņēma 400 ielūgumus.

Par 18. novembra svinīgā akta norisi ziņoja visi tā laika lielākie Latvijas laikraksti, tajā skaitā vācu prese, sniedzot visai detalizētus notikuma aprakstus. Prese publicēja arī uzsaukumu Latvijas pilsoņiem, kurā bija deklarēta visas varas pāriešana Latvijas Tautas padomes rokās, un ka Latvija ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts. Nav nekādu šaubu, ka jau pirmajās dienās pēc neatkarības pasludināšanas par to uzzināja lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Laikraksti ziņoja par svinībām vairākās Rīgas skolās. Studenti pie Baltijas Tehniskās augstskolas (mūsdienās – Latvijas Universitāte) izkāra nacionālos karogus un nostādīja arī sargus. Arī vairākās citās vietās Rīgā tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas parādījās sarkanbaltsarkanie karogi, kas iedzīvotājos izraisīja visai lielu ažiotāžu.

Arī ārpus Rīgas neatkarības pasludināšana nepagāja nepamanīta. Piemēram, zināms par Latvijas valsts proklamēšanas svinībām Valmieras reālskolā, kādēļ atcēla pēdējās trīs mācību stundas. Plašākās zināmās neatkarības svinības notika Liepājā, kur uz mītiņu pie Sv. Annas baznīcas pulcējās vairāki tūkstoši cilvēku, tostarp daudz strādnieku. Mītiņā plīvoja nacionālie karogi un arī virs Liepājas Latviešu biedrības nama uzvilka sarkanbaltsarkano karogu.

 

  1. Latvijas Tautas padome un Pagaidu valdība bija vācu marionetes

Latvijas Pagaidu valdība bija vācu marionešu valdība, Kārlis Ulmanis bija ar vācisku izcelsmi, un Latvijas Republika bija vācu inspirēts projekts. Latvijas valdību finansēja vācieši, un tā varēja pastāvēt tikai pateicoties vācu karaspēka aizsardzībai.

Vācija Latvijas Republikas dibināšanas laikā vēl nebija atguvusies no tikko notikušās Novembra revolūcijas un tai nebija skaidras Baltijas politikas. Vietējie vācieši jeb baltvācieši mēģināja izveidot Baltijas valsti, kurā ietilptu Latvija un Igaunija. Šīs “valsts” valdība (Reģentu padome) turpināja darboties līdz 1918. gada 28. novembrim. Igauņu un latviešu noraidošā attieksme pret šāda valstiskuma pastāvēšanas iespēju, kā arī Antantes valstu nostāja, neļāva vāciešiem īstenot Baltijas valsts izveidošanu.

Tiesa gan, jaunizveidotā Latvijas valsts saņēma zināmu jaunās “revolucionārās” Vācijas valdības un arī vietējo vācu zaldātu un matrožu padomju atbalstu. Vācu karavīri Latvijā gaidīja drīzu nosūtīšanu uz dzimteni un bija ieinteresēti ātrākā Latvijas valsts izveidošanā, kas tos varētu atbrīvot no pienākuma aizsargāt šo teritoriju no komunistu iebrukuma. Nedēļu pēc Latvijas Republikas izveidošanas Vācija atzina tās neatkarību de facto. Tomēr, neskatoties uz pretimnākšanu no Vācijas valdības puses, vācu okupācijas varas iestādes lika šķēršļus jaunās valsts izveidošanai. Tika kavēta okupācijas varas iestāžu likvidēšana un funkciju nodošana K. Ulmaņa vadītajai Pagaidu valdībai, vācieši sākotnēji atteicās apbruņot latviešu militārās vienības, bet pēc attiecīga līgumu noslēgšanas centās to novilcināt.

Arī Latvijas Pagaidu valdības rīcība nemaz neliecināja, ka tā būtu vācu marionete. K. Ulmaņa valdība tiecās nodibināt ciešus sakarus ar Antantes valstīm (tātad Vācijas pretiniekiem), centās pēc iespējas ātrāk pārņemt vācu okupācijas iestādes un atteicās piešķirt zemi vācu karavīriem, kuri cīnījās pret lieliniekiem, lai gan vācieši to uzstājīgi centās panākt. Jāpiezīmē, ka 18. novembra svinīgo aktu Latvijas Tautas padome sākotnēji vēlējās sarīkot Rīgas pilī, kur atradās vācu 8. armijas virspavēlniecība, lai virs tās uzvilktu Latvijas karogu un simboliski demonstrētu Latvijas uzvaru pār okupācijas varu. Galu galā no Rīgas pils izmantošanas bija jāatsakās, jo vācieši kategoriski atteicās nolaist savu karogu un arī pils telpas izrādījās pārāk šauras vērienīgajam pasākumam.

 

  1. Latvijas Tautas padome un Pagaidu valdība bija britu marionetes

Ja Latvijas Pagaidu valdība nebija Vācijas marionetes, tad tādā gadījumā viņi bija Lielbritānijas ielikteņi. Lielbritānija taču atzina Latvijas neatkarību de facto veselu nedēļu pirms formālās neatkarības pasludināšanas. Lielbritānija vēlējās starp Vāciju un Krieviju izveidot “sanitāro kordonu” un tādēļ izveidoja Latvijas Republiku.

Lielbritānija tik tiešām bija ieinteresēta komunisma izplatības ierobežošanā, tomēr līdz pat 1919. gada vasarai, kad tika noslēgts Versaļas miera līgums, prioritāte bija nevis Padomju Krievijas atturēšana, bet gan spiediena izdarīšana uz Vāciju, kura katru brīdi varēja atjaunot kara darbību. Tādēļ līdz pat vasarai Latvijas Pagaidu valdība no Lielbritānijas saņēma tikai ļoti ierobežotu palīdzību – nelielas ieroču partijas un 16. aprīlī vāciešu gāztā Kārļa Ulmaņa ministru kabineta ņemšanu savas flotes aizsardzībā. Angļi nesteidzās uzņemt kontaktus ar Latvijas valdību un arī atteicās izmantot kara kuģus Rīgas aizstāvēšanā pret Sarkano armiju 1919. gada janvāra sākumā. Lielbritānija un Francija pirmo un vienīgo reizi savu kara floti iesaistīja kara darbībā Latvijā tikai 1919. gada oktobrī–novembrī pret provācisko Bermonta armiju. Angļu flote šajās kaujās zaudēja vairākus karavīrus.

Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Balfūrs Latvijas neatkarību formāli atzina 1918. gada 11. novembrī. Tomēr tā nebija vis Latvijas Tautas padomes, bet gan tās priekšgājējas – Latviešu Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) atzīšana par Latvijas valdību de facto. Tas arī nebija pārsteidzoši, jo LPNP jau kopš 1917. gada beigām bija centusies uzturēt ciešus sakarus ar Lielbritānijas un Francijas diplomātiem. 1918. gadā Lielbritānija sniedza arī finansiālu atbalstu LPNP. Tomēr Lielbritānijas atzītā LPNP nekļuva par Latvijas valdību un pat ne par Latvijas Tautas padomes pamatu, lai gan vairāki LPNP locekļi saņēma ministru portfeļus.

 

  1. Pēc neatkarības proklamēšanas Latvijā sākās pilsoņu karš

Par to, ka Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība nepārstāvēja sabiedrības vairākuma intereses, liecina tas, ka tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas Latvijā sākās pilsoņu karš. Vienu brīdi Latvijā vienlaikus pastāvēja pat trīs valdības. Tas liecināja, ka ne vietējie vācieši, ne komunisti, kurus atbalstīja plaši iedzīvotāju slāņi, neatbalstīja Latvijas Republikas izveidošanu.

Apgalvojums, ka Latvijā 1918.–1920. gadā notika pilsoņu karš, ir maldinošs. 1918. gada beigās pilsoņu karam nebija priekšnoteikumu. Vietējo komunistu Latvijā bija ļoti maz – kādi 800 cilvēki. Salīdzinājumam Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, kas atbalstīja Latvijas Republikas izveidošanu, šajā laikā bija aptuveni 2500 biedru. Situācija mainījās tikai pēc Krievijas Sarkanās armijas ienākšanas, kad līdz ar padomju karaspēku Latvijā iepludināja tūkstošiem komunistu no Krievijas (galvenokārt latviešus). Latviešu komunisti arī paši atzina, ka bez Sarkanās armijas palīdzības viņi nespēs Latvijā izdarīt bruņotu sacelšanos un pārņemt varu no Pagaidu valdības.

Protams, gan Vācijai, gan Padomju Krievijai bija izdevīgi iztēlot Latvijā notiekošos notikumus kā pilsoņu karu, nevis ārēju agresiju. Tādēļ gan vācieši, gan komunisti Latvijā centās veidot pseido-patstāvīgus valstiskumus un politiskās struktūras, kuras gan izrādījās ļoti nepopulāras sabiedrībā, pat par spīti milzīgajam finansiālajam un militārajam atbalstam. Nepieciešamība maskēt savu agresiju bija arī iemesls, kādēļ ne Vācija, ne Krievija formāli nepieteica karu Latvijai, lai gan 1920. gadā abas valstis bija spiestas slēgt ar Latvijas Republiku miera līgumus. Tātad tās faktiski atradās kara stāvoklī ar Latviju. Formāli Pagaidu valdība izsludināja kara stāvokli 1919. gada 11. februārī un pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Vāciju 1919. gada 25. novembrī. Tātad Latvija kļuva par vienu no retajām valstīm (varbūt pat vienīgo), kas vienlaikus ir karojusi gan pret Vāciju, gan Krieviju un formāli abas lielvalstis uzvarējusi.


Raksts tapis ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Gunārs Astra

Gunārs Astra