X

Latvijas okupācijas vēsture

Padomju okupācija un valodas politika pēc neatkarības atjaunošanas

Padomju okupācija un valodas politika pēc neatkarības atjaunošanas

Autors: Ivars Ījabs

LATVIEŠU VALODAS STĀVOKLIS LPSR

Formāli padomju režīms nebija asimilatorisks. PSRS sastāvēja no “nacionālajām republikām”, kurās attiecīgo republiku valodām bija ierādīta nozīmīga vieta izglītībā un kultūrā – līdzās krievu valodai kā PSRS galvenajam starpnacionālās saziņas līdzeklim. Tomēr faktiski nacionālās valodas visbiežāk tika pakāpeniski izstumtas no valsts pārvaldes un publiskās jomas kopumā, kur arvien vairāk dominēja krievu valoda. Pilnvērtīga izglītība un karjera bija iespējama, vienīgi izmantojot krievu valodu; tai tika dota priekšroka arī masu saziņā.

Latvijas valodisko situāciju okupācijas laikā ietekmēja ne tikai PSRS impēriskā valodas politika, bet arī imigrācija un varas attieksme pret to. Jau līdz ar Otrā pasaules kara beigām Latvijā iebrauca ievērojams skaits PSRS militārpersonu, kuras vēlāk atveda arī savas ģimenes. Vēlākajā posmā imigrācija lielākoties bija saistīta ar industrializāciju, kad Latvijas PSR uz dzīvi apmetās 500–700 tūkstošu cilvēku no citām PSRS republikām. Ņemot vērā, ka šie ļaudis lielākoties iebrauca no Krievijas vai citām republikām, kurās krievu valoda jau bija ieguvusi dominējošo lomu (kā Ukrainā un Baltkrievijā), krieviski runājošais Latvijas iedzīvotāju segments strauji pieauga. 

Būtiski, ka šos iebraucējus neviens nemotivēja iekļauties latviskajā valodas telpā, tā vietā valstij dodot priekšroku segregācijai. Iebraucēju bērniem iesākumā tika veidotas īpašas “krievu klases” divplūsmu skolās, vēlāk – paralēla skolu sistēma latviešu un krievu valodā.

Arī darba vidē motivācija apgūt latviešu valodu lielākoties (lai gan ne vienmēr) bija ļoti zema. Uzņēmumi un iestādes arvien biežāk par darba valodu izvēlējās krievu valodu, ko labāk vai sliktāk pārvaldīja arī vairākums latviešu.

Tā iespaidā izveidojās t.s. asimetriskā bilingvālisma situācija, ko labi aprakstīja Atmodas laika joks par bilingvāliem latviešiem un monolingvāliem krievvalodīgajiem: “Nacionālists ir tas, kurš zina divas valodas; internacionālists – tas, kurš zina vienu.”

VALODAS JAUTĀJUMS ATMODAS LAIKĀ

Pašsaprotami, ka līdz ar neatkarības atjaunošanu viens no valodas politikas galvenajiem uzdevumiem bija mainīt šīs valodu attiecības atbilstoši principam par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā. Latviešu valodas statuss tika tiesiski stiprināts jau 1989. gadā, pieņemot Valodu likumu. Taču īsti jūtamas pārmaiņas iezīmējās 1992. gadā, kad grozījumi šajā likumā padarīja latviešu valodas zināšanas par priekšnoteikumu darbam daudzās publiskā un privātā sektora profesijās – t.sk. skolotāju, policistu, cietumsargu, ārstu u.c.

Lai saprastu šo izmaiņu vērienu, jāņem vērā, ka minētajās profesijās strādāja liels daudzums cilvēku, kuri latviešu valodu līdz šim nekad nebija mācījušies. Tas lika domāt par plašām valsts valodas apmācībām – kas arī tika veikts, šoreiz ar ANO Attīstības programmas palīdzību.

LATVIEŠU VALODA UN IZGLĪTĪBA

Tajā pašā 1992. gadā Latvijā tika likvidēta valsts finansēta augstākā izglītība citās valodās, izņemot latviešu. Pamatizglītība un vidējā izglītība krievu valodā, protams, turpināja pastāvēt, tiesa, tajā tika pakāpeniski palielināts valsts valodā mācāmo priekšmetu īpatsvars. Kopš 1995. gada mazākumtautību pamatskolās tika prasīts divus priekšmetus pasniegt latviski, vidusskolās – trīs.

Taču vislielākās pārmaiņas atnesa 1998. gadā pieņemtais Izglītības likums, kas paredzēja, sākot ar 2004. gadu, valsts finansētās mazākumtautību vidusskolās gandrīz pilnībā pāriet uz apmācībām valsts valodā. Šīs likumdošanas izmaiņas Latvijas krievvalodīgajā sabiedrības daļā tika uztvertas ar asu kritiku, ko stimulēja arī “krievvalodīgās” politiskās partijas.

Visaugstāko vilni šī opozīcija sita tieši pirms likuma faktiskās ieviešanas 2003. un 2004. gadā, kad protests pret reformu ieguva masveida raksturu. To ar dažu Krievijas politiķu atbalstu organizēja nereģistrētais “Krievu skolu aizsardzības štābs”, un tas bija vienīgais Latvijas krievvalodīgo masveida protesta gadījums kopš neatkarības atjaunošanas. Tas arī lika Saeimai 2004. gadā mīkstināt reformas nosacījumus.

Jaunajā variantā mazākumtautību vidusskolās 60 procentu nodarbību ir jānotiek valsts valodā, savukārt 40 procentu joprojām var tikt mācīti mazākumtautību valodā. Arī vidusskolas noslēguma eksāmenos jautājumi ir latviešu valodā, taču skolēniem tika dota iespēja pašiem lemt par to atbildēšanu latviešu vai mazākumtautību valodā.

Tiesa, jautājums par šīs mazākumtautību izglītības reformas sekām joprojām raisa diskusijas – gan attiecībā uz reformas ietekmi uz izglītības kvalitāti, gan to, cik lielā mērā mazākumtautību skolu skolotāji patiešām ievēro likuma nosacījumus. Turklāt valodas lietojums mazākumtautību skolās joprojām ir izteikti politizēts. No dažiem politiskajiem spēkiem izskan vēlme atgriezties pie 1998. gadā nospraustajiem mērķiem. Savukārt politiskie spēki, kas uzņēmušies aizgādnību par krievvalodīgo interesēm, brīdina par atkārtotu masu protestu iespējamību ar jau izmantoto zīmīgo saukli: “Krievu skolas ir mūsu Staļingrada.”

PUBLISKĀ UN PRIVĀTĀ JOMA

Valodas politikas īstenošana, protams, neaprobežojas vienīgi ar izglītību. 1999. gadā Saeima pieņēma Valsts valodas likumu, kurā reglamentēts latviešu valodas lietojums dažādās dzīves jomās. Šā likuma pieņemšana bija rezultāts ilgam procesam, kurā Latvijas Saeimas vairākuma viedoklis tika konfrontēts ar EDSO un Eiropas Savienības priekšstatiem par valodas regulāciju demokrātiskā valstī. Pieņemtā likuma versija bija kompromiss.

Valsts valodas lietošana tika stingri reglamentēta publiskajā sektorā. Privātajā sektorā valsts valodas lietojumu nekontrolē, vienlaikus nosakot, ka var regulēt valodas lietojumu tur, kur privātajā sektorā tiek skartas likumīgas sabiedriskās intereses (piem., apkalpojošajā jomā). Centieni regulēt valodas lietojumu privātajā jomā tādējādi tika līdzsvaroti ar cilvēktiesībām un Satversmē paredzētajām vārda brīvības garantijām.

Raugoties uz valodas lietojuma tiesisko regulējumu, neizbēgami jāuzdod arī jautājums par tā rezultātiem. Proti, kā mainījusies valsts valodas prasme un tās lietojums laiaposmā kopš neatkarības atjaunošanas? Protams, līdzās politiskiem lēmumiem valodu prasmes un lietojumu ietekmē arī virkne citu faktoru – demogrāfiskās pārmaiņas, migrācija, kā arī ekonomiskā globalizācija. Tomēr Latvijas gadījumā tieši valodas politikai ir tikusi pievērsta ļoti nozīmīga loma, kas aicina izvērtēt tās rezultātus.

Vispirms – valsts valodas prasmes nelatviešu vidū pēdējo 25 gadu laikā nenoliedzami ir uzlabojušās. Īpaši tas attiecas uz jaunāko paaudzi; vecākās paaudzes valsts valodas zināšanas joprojām ir salīdzinoši vājas.

Šīs atšķirības labi demonstrē 2014. gadā veiktas aptaujas dati par valsts valodas zināšanu pašvērtējumu. Starp Latvijas iedzīvotājiem, kuru dzimtā valoda ir krievu, vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem latviešu valodu brīvi pārvalda 61,6 procenti; vecuma grupā no 55 līdz 74 gadiem šādi savas zināšanas vērtē tikai 12,2 procenti – t.i., starp paaudzēm ir vērojams pieckāršs labu valodas prasmju pieaugums.

Tāpat vērojamas atšķirības starp dažādiem Latvijas reģioniem. Proti, Zemgalē un Kurzemē valodu sakās brīvi pārvaldām attiecīgi 51,7 un 48,0 procenti krievvalodīgo, bet Rīgā un Latgalē šis skaits ir attiecīgi 21,6 un 19,2 procenti. Tas apstiprina sociolingvistiem labi pazīstamo tēzi, ka labas valodas zināšanas visdrīzāk pastāvēs tur, kur ikdienā ir daudz kontaktu ar šajā valodā runājošiem cilvēkiem – proti, salīdzinoši latviskajos Latvijas reģionos. Savukārt tajos reģionos, kur dzīvo lielas un samērā pašpietiekamas krievvalodīgo kopienas, kā Rīgā un Latgalē, latviešu valodas zināšanas neizbēgami būs vājākas.

KRIEVU VALODA PUBLISKAJĀ TELPĀ

Viens no Latvijas valodas politikas uzdevumiem ir arī krievu valodas lomas mazināšana publiskajā telpā, šādi kompensējot šīs valodas hegemoniju okupācijas laikā. Piemēram, šajā nolūkā 2005. gadā, kad Latvija ratificēja Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, tā pievienoja ierobežojošas atrunas, kas skar tieši minoritāšu valodu lietojumu saziņā – ar tiesībām sazināties ar varas iestādēm minoritāšu valodās (Konvencijas 10. panta 2. punkts) un tiesības izmantot minoritātes valodu personvārdu atveidē un dažāda rakstura informācijā, piem., topogrāfiskās norādēs (Konvencijas 11. pants). Tādēļ likumsakarīgi ir vaicāt, kādas šobrīd ir krievu valodas zināšanas Latvijas iedzīvotāju vidū?

To Latvijas iedzīvotāju vidū, kuru dzimtā valoda ir latviešu, krievu valodas zināšanas ir kļuvušas vājākas, lai gan vājināšanās nav proporcionāla latviešu valodas zināšanu pieaugumam krievvalodīgo vidū. Arī šeit ir vērojamas atšķirības starp dažādām vecuma grupām. Vecāko cilvēku vidū krievu valodas zināšanas ir plaši izplatītas: grupā no 55 līdz 74 gadiem 72,9 procenti apgalvo, ka krievu valodu pārvalda brīvi.

Vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem krievu valodas brīvas prasmes līmenis ir vairāk nekā divas reizes zemāks – 33,1 procents. Arī šeit ir vērojamas līdzīgas reģionālas atšķirības: vislabākās krievu valodas zināšanas ir tiem latviešiem, kuri dzīvo vietās ar lielāku krievvalodīgo koncentrāciju – Rīgā, Latgalē, citās lielajās pilsētās.

Tiesa, labas latviešu valodas zināšanas vēl nenozīmē to lietošanu visās dzīves jomās. Aplūkojot datus par Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju lingvistisko uzvedību, var ievērot, ka latviešu valodu viņi lieto tur, kur tā ir nepieciešama noteiktu sabiedrisku funkciju veikšanai. Piemēram, latviešu valoda tiek lietota, kontaktējoties ar valsts un pašvaldību iestādēm. Tās lietojums pieaug arī darbvietās, kaut arī daudzās no tām pilnībā vai daļēji dominē krievu valoda.

Privātā saziņā ar draugiem Latvijas krievvalodīgie reizēm mēdz lietot arī latviešu valodu, tomēr pieejamie dati neliecina, ka šādā privātā saziņā latviešu valodas lietojums būtiski pieaugtu. Zināmas izmaiņas gan ir vērojamas valodas lietojumā uz ielas vai veikalā, šai gadījumā – par labu latviešu valodai.

Tajā, ka nelatvieši, par spīti labām latviešu valodas zināšanām, to ikdienā lieto samērā maz, iespējams, ir vainojama bieži vien pieminētā latviešu nevēlēšanās sazināties ar saviem citvalodīgajiem līdzpilsoņiem valsts valodā, tā vietā viegli pārejot uz krievu (šodien – arvien biežāk arī uz angļu) valodu.

MEDIJU VIDE

Sāpīgs jautājums attiecībā uz valodas lietojumu publiskajā telpā ir saistīts ar mediju vidi. Šajā jomā ir vērojams paralēlisms; proti, Latvijā pastāv divas, latviešu un krievu valodā funkcionējošas, mediju telpas, kas saturiski pārklājas tikai daļēji. Krievu valodā funkcionējošā mediju telpa lielā mērā ir sajūgta ar Krievijas Federācijas mediju ietekmi, kas atstāj būtisku iespaidu uz Latvijas krievvalodīgo publisko sfēru – īpaši elektronisko mediju jomā.

  1. gada aptauja liecina, ka no Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem Krievijas TV kanālus biežāk nekā Latvijas kanālus skatās 50,8 procenti, savukārt gandrīz tikai Krievijas TV kanālus skatās 30,1 procents respondentu (latviešu vidū šie rādītāji ir attiecīgi 12,0 un 3,2 procenti). Tas diezgan skaidri parāda Latvijas informatīvās telpas sašķeltību, kas, starp citu, neveicina arī latviešu valodas zināšanu izplatību. Vienlaikus pozitīvā ziņa ir tā, ka latviešu valodas prestižs Latvijas cittautiešu vidū pakāpeniski aug; tāpat pieaug arī to cittautiešu skaits, kuri atzīst valsts valodas zināšanu par nepieciešamu un vērtē to pozitīvi.

SECINĀJUMI

Kopumā kopš neatkarības atjaunošanas latviešu valodas pozīcijas Latvijā ir nostiprinājušās gan likumdošanas, gan arī sociālo attiecību līmenī. Vairākums padomju okupācijas laika imigrantu ir apguvuši valsts valodu. Tās lietojums šobrīd ir kļuvis pašsaprotams jomās, no kurām vēl 1980. gados latviešu valoda bija gandrīz izstumta.

Vienlaikus, Latvijai kļūstot par Rietumu pasaules daļu, iekļaujoties globālajos ekonomiskajos un sociālajos procesos, latviešu valodai ir nācies saskarties ar jauniem izaicinājumiem – t.sk. arī ar angļu valodas straujo ienākšanu dažādās dzīves jomās, sākot no izglītības līdz publiskajai pārvaldei. Tieši tādēļ latviešu valodas saglabāšana arī turpmāk būs nozīmīgs politisks uzdevums, kam pamats likts Latvijas Satversmē.

Jāatzīst, ka šo uzdevumu īstenošanai nākotnē ir svarīgi mācīties no pagātnes neveiksmēm, tai skaitā pievēršoties valodas politikas “cukurgraudiņa” dimensijai – tā vietā, lai galveno akcentu liktu tikai uz “pātagas” elementiem. Latviešu valoda ir viena no Latvijas valsts pamatvērtībām. Tieši tādēļ tās sargāšana mūsdienu apstākļos nedrīkst būt politisks fetišs, bet gan atbildīgas un kompetentas valsts rīcības uzdevums.

 

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Gunārs Astra

Gunārs Astra