X

Latvijas okupācijas vēsture

Lestenes Brāļu kapu ansamblis. Spriedze starp laiku un mūžību

Lestenes Brāļu kapu ansamblis. Spriedze starp laiku un mūžību

Autors: Mārtiņš Mintaurs

Otrajā pasaules karā kritušo latviešu leģionāru piemiņas saglabāšana atbilstoši civilizētās pasaules ētikas principiem padomju okupācijas laikā nebija iespējama. Leģionāru apbedījumu apzināšana un kopšana Latvijas PSR bija aizliegta. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas kopš 1990. gadu vidus, pateicoties leģiona veterānu, kā arī sabiedrisko un politisko organizāciju atbalstam, vienā no Kurzemes kauju (1944–1945) epicentriem pie Lestenes baznīcas veidojas Brāļu kapu ansamblis, kur atdusas vietu ieguvuši gan Latvijas teritorijā, gan ārpus tās kritušie un arī trimdā mirušie leģionāri. Lestenes Brāļu kapi atgādina ne tikai par latviešu tautas nacionālo traģēdiju Otrā pasaules kara laikā, bet arī par šā kara vēstures ietekmi un nozīmi mūsdienu politikā.

IEVADS

“No vienas puses, mēs šeit pieminam un domājam par ārkārtīgi skaudrām lietām – karu, nāvi, ciešanām, bet, no otras puses, esam miera vietā. Tā ir spriedze starp laiku un mūžību.” Tā 2001. gadā atvadu dievkalpojumā saistībā ar leģionāru pārapbedīšanu Lestenes Brāļu kapos teica Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Lestenes Brāļu kapu izveide un šā ansambļa vieta Latvijas 20. gs. vēstures izpratnē ir liecība tam, cik grūta ir vēsturiskās atmiņas atgūšana apstākļos, kad pagātnes izpratni deformējuši padomju okupācijas noteiktie aizliegumi un vēlākās politiskās spekulācijas. Arhibīskapa izmantotais salīdzinājums dod iespēju ieraudzīt ne tikai pretstatu starp mūžīgo mieru, kas pienākas kritušajiem, un “laicīgajiem”, konjunktūras diktētajiem apsvērumiem, kas izpaužas attieksmē pret Latviešu SS brīvprātīgo leģiona vēsturi. Lestenes Brāļu kapi tāpat ir saistīti ar 16. marta piemiņas dienas pasākumu interpretāciju, kas atgādina par nepieciešamību izvērtēt nācijas un valsts vēsturi.

PIEMIŅAS KOMPLEKSA IZVEIDES GAITA UN SATURS

Lestenes Brāļu kapu ansambļa veidošanas idejas pirmsākumi tiek saistīti ar 1944. gada 23.–30. decembra notikumiem, kad Sarkanās armijas uzbrukumos, mēģinot pārraut Kurzemē stabilizējušos vācu-padomju frontes līniju, Tukuma apkārtnē notika smagas kaujas, kas ieguvušas arī Otro Ziemassvētku kauju nosaukumu. Šajās kaujās pie Lestenes, ciešot smagus zaudējumus, pretējās pusēs tika iesaistītas gan Leģiona 19. divīzijā, gan Sarkanās armijas 130. strēlnieku korpusā iekļautās latviešu karavīru vienības. Vairāku 19. divīzijas latviešu virsnieku iecere izveidot pie Lestenes baznīcas, kur kauju laikā atradās lazarete, kritušo leģionāru piemiņas vietu karadarbības dēļ netika īstenota. Laika posmā no 1944. gada oktobra līdz 1945. gada martam šajā rajonā kritušo vācu karavīru un latviešu leģionāru apbedījumu vietas pēc Otrā pasaules kara tika iznīcinātas. Astoņdesmito gadu beigās uzstādītās granīta piemiņas zīmes leģionāru atdusas un kauju vietās Latvijas teritorijā (Džūkstē, Codē, Jaunpilī un Morē) līdz valsts neatkarības atjaunošanai tika izpostītas, šo noziegumu veicējiem tā arī paliekot neatklātiem.

Lestenes Brāļu kapu izveidošanas ideja ieguva konkrētākas aprises deviņdesmito gadu otrajā pusē, pateicoties Leģiona veterānu organizācijas “Daugavas Vanagi” pārstāvim Anglijā Emīlam Gailim, kurš par saviem līdzekļiem un ar Latvijas Nacionālo karavīru biedrības (LNKB) aktīvu atbalstu uzsāka Latvijā kritušo leģionāru apbedījumu apzināšanu, lai veiktu viņu pārapbedīšanu Lestenes Brāļu kapos, kuru izveidei tika izsludināts projektu konkurss. Lestenes Brāļu kapu izveide sākās 1996. gada 27. aprīlī, kad tikko iesvētītās kapsētas vietu iezīmēja vien balts krusts. Turpmāko darbu pieminekļa projektu konkursa organizācijā un finansēšanā uzņēmās Latvijas Republikas Brāļu kapu komiteja Eižena Upmaņa vadībā sadarbībā ar “Daugavas Vanagu” Centrālo valdi. Tika saglabāta sākotnējā iecere par visu Otrajā pasaules karā kritušo latviešu leģionāru pārapbedīšanu Lestenē, lai identificētu kritušos (šim nolūkam izmantojot arī Vācijas arhīvos pieejamos datus) un nodrošinātu viņu atdusas vietas mūžīgu kopšanu dzimtenē. Saskaņā ar projektu konkursa nolikumu Lestenes Brāļu kapos tika paredzēts pārapbedīt līdz 2000 kritušo. Lai iegūtu šo uzdevumu izpildei nepieciešamos līdzekļus, 1998. gada 23. aprīlī tika izveidots Kurzemes Brāļu kapu fonds, kas piesaistīja privātpersonu un organizāciju ziedojumus, kā arī Saeimas deputātu piešķirtos valsts budžeta līdzekļus. Pirmais piemiņas pasākums Lestenes Brāļu kapos, veicot desmit identificētu latviešu leģionāru pārapbedīšanu, notika 1998. gada 8. maijā.

Piemiņas ansambļa izveidošanas projektu konkurss noslēdzās 1998. gada sākumā. No konkursam iesniegtajiem 13 projektiem žūrija, kurā ietilpa arhitekti, tēlnieki, mākslas zinātnieki un LNKB pārstāvji, pirmo vietu piešķīra tēlnieces Artas Dumpes un arhitektu Edvīna Vecumnieka, Benitas un Daiņa Bērziņu sagatavotajam projektam. Apzinoties 1944. gada Ziemassvētku kauju traģisko nozīmi, sašķeltās tautas motīvu Artai Dumpei bija izdevies iekļaut jau 1975. gadā Tukumā atklātā pieminekļa Tukuma atbrīvotājiem semantikā: metālā veidotā pieminekļa centrā ir mātes tēls, kas izmisumā norāda uz diviem pretējās pusēs karojošiem dēliem.

1998. gadā konkursā uzvarējusī Lestenes Brāļu kapu izveides koncepcija paredzēja saglabāt apbedījumu vietu vizuālo un topogrāfisko saikni ar Lestenes baznīcu, kur Ziemassvētku kauju laikā bija ierīkota vācu armijas lazarete, paredzot arī baznīcas restaurāciju un leģionāru piemiņas kapelas izveidi. Par Brāļu kapu ansambļa dominanti bija jākļūst granīta skulptūrai, kas attēlotu karavīru ar kritušu biedru uz rokām. Žūrijas komisijas priekšsēdētājs Eižens Upmanis paskaidroja: “Memoriālā ansambļa pamatideja ir dzimtenes mīlestība un šīs paaudzes traģika, jo dzimtenes mīlestība neguva piepildījumu, kaut arī tik daudzas dzīvības tika zaudētas.” Vienlaikus tika izteikta atziņa, ka Lestenes Brāļu kapiem ir jābūt valsts nozīmes piemiņas objektam.

Projekta realizācija finansiālu iemeslu dēļ notika pakāpeniski, par galveno pienākumu uzskatot kritušo leģionāru kapa vietu apzināšanu un viņu pārapbedīšanu Lestenē. Laika gaitā projekts piedzīvoja zināmas izmaiņas – pēc konsultācijām ar LNKB tēlniece mainīja Brāļu kapu skulptūras sižetu, divu karavīru kompozīciju aizstājot ar Dzimtenes – Mātes Latvijas tēlu, kas tur savā klēpī kritušā karavīra galvu. Skulptūra tika atklāta 2000. gada 5. novembrī. Savukārt svinīga Lestenes Brāļu kapu ansambļa atklāšanas un iesvētīšanas ceremonija ar triju lielāko kristīgo konfesiju un Latvijas Republikas valdības pārstāvju piedalīšanos notika 2003. gada 27. septembrī.

Atsakoties no sākotnējās idejas par vienlaicīgu Lestenes baznīcas restaurāciju un piemiņas kapelas izveidi, tika nolemts Brāļu kapos izveidot memoriālo sienu, kur tiks iekalti visi zināmie Otrajā pasaules karā kritušo leģionāru vārdi. Šā memoriāla daļa uzsver tā simbolisko nozīmi – būt par visu Latviešu leģiona karavīru piemiņas vietu. Par to, ka nepieciešams apzināt un pārapbedīt dzimtenē arī Krievijas teritorijā kritušos leģionārus, tika atgādināts jau Brāļu kapu atklāšanas dienā. Turklāt memoriālā siena ir vienīgā iespēja saglabāt to leģionāru piemiņu, kuru pēdējā atdusas vieta joprojām nav zināma. Kaut gan Lestenes Brāļu kapu būvniecība un teritorijas labiekārtošana formāli tika pabeigta jau 2008. gadā, piemiņas vietas izveidošana turpinās joprojām, tāpat kā cīņas par Latvijas vēstures interpretācijām Otrā pasaules kara vēstures kontekstā.

SECINĀJUMI: PIEMINĒŠANAS PRAKSE UN POLITIKAS LĪKLOČI

Lestenes Brāļu kapu izveidošana notika laikā, kad pastiprinājās ārzemju žurnālistu un it īpaši Krievijas mediju, kā arī Latvijā krievu valodā iznākošo preses izdevumu interese par t. s. Latviešu karavīru atceres dienu, respektīvi, leģionāru piemiņas dienu, 16. martā un ar to saistīto gājienu pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Latvijas politiķu manipulācijas ar šīs dienas oficiālā statusa noteikšanu un pēc tam atcelšanu galvenokārt ārpolitisku apsvērumu dēļ radīja saprotamu apjukumu un neapmierinātību sabiedrībā. Tā atbalsojās arī pretrunīgā nostājā pret valsts amatpersonu tiesībām šajā dienā apmeklēt Lestenes Brāļu kapus, nekonsekventā pārapbedīšanas rituālu norisē, te atļaujot, te aizliedzot leģionāru mirstīgo atlieku apglabāšanu ar militāru godu.

Līdzīgi kā attiecībā uz 16. marta gājienu pie Brīvības pieminekļa, arī pēc skulptūras atklāšanas Lestenes Brāļu kapos sekoja asa Krievijas Ārlietu ministrijas reakcija ar apsūdzībām saistībā ar “grandioza memoriāla veidošanas sākumu par piemiņu tiem, kas ar ieročiem rokās Latvijā aizstāvēja fašismu”. Dažus gadus vēlāk līdzīgu protestu oficiālā līmenī izteica arī Izraēlas Ārlietu ministrija. Raksturīgi, ka analogas piemiņas vietas izveide Saldus rajona Novadniekos 1999. gada septembrī, kur ar Vācijas karā kritušo karavīru apbedījumu aprūpes organizācijas (Volksbund Deutsche Kriegsgräberfürsorge)gādību tika ierīkoti apmēram 16 000 Kurzemes frontē kritušo vācu un latviešu karavīru Brāļu kapi, šādu reakciju neradīja. Savukārt LNKB un “Daugavas Vanagu” pārstāvji presē pauda neizpratni par to, ka Latvijas valdība “jau sen uzņēmās sargāt Sarkanarmijas kapus, bet latviešu kapus acīmredzot vēl ne”, tā norādot uz apstākli, ka Lestenes ansamblim joprojām nav piešķirts valsts aizsargājamā objekta statuss.

Neraugoties uz Latvijas valdības centieniem saglabāt līdzsvarotu nostāju šajā jautājumā (“Nedrīkstam šķirot kritušos, cieņa jāizrāda viņiem visiem” – Artis Pabriks), var prognozēt, ka arī turpmāk Lestenes Brāļu kapi var tikt izmantoti mākslīga konflikta uzturēšanai, izmantojot vēstures politiskās interpretācijas iespējas. Šādā situācijā jo svarīgāk ir paturēt prātā paša atcerēšanās procesa būtisko nozīmi sabiedrības dzīvē. Atcerēšanās un pieminēšana nenozīmē izolāciju pagātnē, jo ikvienai sabiedrībai ir nepieciešama vēsturiskā atmiņa, jo īpaši mūsdienās, kad ierastie pieredzes tālāknodošanas paņēmieni šķiet pazūdam informācijas plūsmā. Kritušo latviešu karavīru piemiņas saglabāšana būtībā ir vispārcilvēcisks pienākums, kam nav sakara ar aktuālo politisko konjunktūru. Pagātnes traģēdiju pieminēšanas mērķis ir nevis propagandas akcijas, bet gan atmiņas saglabāšana par vēsturisko pieredzi, un tikai tā var mūs pasargāt no šādas pieredzes atkārtošanās nākotnē.

Autors izsaka sirsnīgu pateicību Vidim Vēverim par iespēju izmantot bagāto preses materiālu kolekciju par raksta tēmu.

Ieteicamā literatūra

I. Kažociņš, Latviešu karavīri zem svešiem karogiem 1940–1945, Rīga, LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 1999

A. Rozenšteine, A. Saulītis, G. Siliņa, V. Zelče, ’16.marts – konfrontācijas un piemiņas diena’, grām.: N. Muižnieks un V. Zelče (red.), Karojošā piemiņa. 16.marts un 9.maijs, Rīga, Zinātne, 2011

V. Zelče, ‘Latviešu leģiona atmiņa un piemiņas dienas Latvijā sākotne’, grām.: N. Muižnieks un V. Zelče (red.), Karojošā piemiņa. 16. marts un 9. maijs, Rīga, Zinātne, 2011

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Gunārs Astra

Gunārs Astra