IEVADS
“No vienas puses, mēs šeit pieminam un domājam par ārkārtīgi skaudrām lietām – karu, nāvi, ciešanām, bet, no otras puses, esam miera vietā. Tā ir spriedze starp laiku un mūžību.” Tā 2001. gadā atvadu dievkalpojumā saistībā ar leģionāru pārapbedīšanu Lestenes Brāļu kapos teica Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Lestenes Brāļu kapu izveide un šā ansambļa vieta Latvijas 20. gs. vēstures izpratnē ir liecība tam, cik grūta ir vēsturiskās atmiņas atgūšana apstākļos, kad pagātnes izpratni deformējuši padomju okupācijas noteiktie aizliegumi un vēlākās politiskās spekulācijas. Arhibīskapa izmantotais salīdzinājums dod iespēju ieraudzīt ne tikai pretstatu starp mūžīgo mieru, kas pienākas kritušajiem, un “laicīgajiem”, konjunktūras diktētajiem apsvērumiem, kas izpaužas attieksmē pret Latviešu SS brīvprātīgo leģiona vēsturi. Lestenes Brāļu kapi tāpat ir saistīti ar 16. marta piemiņas dienas pasākumu interpretāciju, kas atgādina par nepieciešamību izvērtēt nācijas un valsts vēsturi.
PIEMIŅAS KOMPLEKSA IZVEIDES GAITA UN SATURS
Lestenes Brāļu kapu ansambļa veidošanas idejas pirmsākumi tiek saistīti ar 1944. gada 23.–30. decembra notikumiem, kad Sarkanās armijas uzbrukumos, mēģinot pārraut Kurzemē stabilizējušos vācu-padomju frontes līniju, Tukuma apkārtnē notika smagas kaujas, kas ieguvušas arī Otro Ziemassvētku kauju nosaukumu. Šajās kaujās pie Lestenes, ciešot smagus zaudējumus, pretējās pusēs tika iesaistītas gan Leģiona 19. divīzijā, gan Sarkanās armijas 130. strēlnieku korpusā iekļautās latviešu karavīru vienības. Vairāku 19. divīzijas latviešu virsnieku iecere izveidot pie Lestenes baznīcas, kur kauju laikā atradās lazarete, kritušo leģionāru piemiņas vietu karadarbības dēļ netika īstenota. Laika posmā no 1944. gada oktobra līdz 1945. gada martam šajā rajonā kritušo vācu karavīru un latviešu leģionāru apbedījumu vietas pēc Otrā pasaules kara tika iznīcinātas. Astoņdesmito gadu beigās uzstādītās granīta piemiņas zīmes leģionāru atdusas un kauju vietās Latvijas teritorijā (Džūkstē, Codē, Jaunpilī un Morē) līdz valsts neatkarības atjaunošanai tika izpostītas, šo noziegumu veicējiem tā arī paliekot neatklātiem.
Lestenes Brāļu kapu izveidošanas ideja ieguva konkrētākas aprises deviņdesmito gadu otrajā pusē, pateicoties Leģiona veterānu organizācijas “Daugavas Vanagi” pārstāvim Anglijā Emīlam Gailim, kurš par saviem līdzekļiem un ar Latvijas Nacionālo karavīru biedrības (LNKB) aktīvu atbalstu uzsāka Latvijā kritušo leģionāru apbedījumu apzināšanu, lai veiktu viņu pārapbedīšanu Lestenes Brāļu kapos, kuru izveidei tika izsludināts projektu konkurss. Lestenes Brāļu kapu izveide sākās 1996. gada 27. aprīlī, kad tikko iesvētītās kapsētas vietu iezīmēja vien balts krusts. Turpmāko darbu pieminekļa projektu konkursa organizācijā un finansēšanā uzņēmās Latvijas Republikas Brāļu kapu komiteja Eižena Upmaņa vadībā sadarbībā ar “Daugavas Vanagu” Centrālo valdi. Tika saglabāta sākotnējā iecere par visu Otrajā pasaules karā kritušo latviešu leģionāru pārapbedīšanu Lestenē, lai identificētu kritušos (šim nolūkam izmantojot arī Vācijas arhīvos pieejamos datus) un nodrošinātu viņu atdusas vietas mūžīgu kopšanu dzimtenē. Saskaņā ar projektu konkursa nolikumu Lestenes Brāļu kapos tika paredzēts pārapbedīt līdz 2000 kritušo. Lai iegūtu šo uzdevumu izpildei nepieciešamos līdzekļus, 1998. gada 23. aprīlī tika izveidots Kurzemes Brāļu kapu fonds, kas piesaistīja privātpersonu un organizāciju ziedojumus, kā arī Saeimas deputātu piešķirtos valsts budžeta līdzekļus. Pirmais piemiņas pasākums Lestenes Brāļu kapos, veicot desmit identificētu latviešu leģionāru pārapbedīšanu, notika 1998. gada 8. maijā.
Piemiņas ansambļa izveidošanas projektu konkurss noslēdzās 1998. gada sākumā. No konkursam iesniegtajiem 13 projektiem žūrija, kurā ietilpa arhitekti, tēlnieki, mākslas zinātnieki un LNKB pārstāvji, pirmo vietu piešķīra tēlnieces Artas Dumpes un arhitektu Edvīna Vecumnieka, Benitas un Daiņa Bērziņu sagatavotajam projektam. Apzinoties 1944. gada Ziemassvētku kauju traģisko nozīmi, sašķeltās tautas motīvu Artai Dumpei bija izdevies iekļaut jau 1975. gadā Tukumā atklātā pieminekļa Tukuma atbrīvotājiem semantikā: metālā veidotā pieminekļa centrā ir mātes tēls, kas izmisumā norāda uz diviem pretējās pusēs karojošiem dēliem.
1998. gadā konkursā uzvarējusī Lestenes Brāļu kapu izveides koncepcija paredzēja saglabāt apbedījumu vietu vizuālo un topogrāfisko saikni ar Lestenes baznīcu, kur Ziemassvētku kauju laikā bija ierīkota vācu armijas lazarete, paredzot arī baznīcas restaurāciju un leģionāru piemiņas kapelas izveidi. Par Brāļu kapu ansambļa dominanti bija jākļūst granīta skulptūrai, kas attēlotu karavīru ar kritušu biedru uz rokām. Žūrijas komisijas priekšsēdētājs Eižens Upmanis paskaidroja: “Memoriālā ansambļa pamatideja ir dzimtenes mīlestība un šīs paaudzes traģika, jo dzimtenes mīlestība neguva piepildījumu, kaut arī tik daudzas dzīvības tika zaudētas.” Vienlaikus tika izteikta atziņa, ka Lestenes Brāļu kapiem ir jābūt valsts nozīmes piemiņas objektam.
Projekta realizācija finansiālu iemeslu dēļ notika pakāpeniski, par galveno pienākumu uzskatot kritušo leģionāru kapa vietu apzināšanu un viņu pārapbedīšanu Lestenē. Laika gaitā projekts piedzīvoja zināmas izmaiņas – pēc konsultācijām ar LNKB tēlniece mainīja Brāļu kapu skulptūras sižetu, divu karavīru kompozīciju aizstājot ar Dzimtenes – Mātes Latvijas tēlu, kas tur savā klēpī kritušā karavīra galvu. Skulptūra tika atklāta 2000. gada 5. novembrī. Savukārt svinīga Lestenes Brāļu kapu ansambļa atklāšanas un iesvētīšanas ceremonija ar triju lielāko kristīgo konfesiju un Latvijas Republikas valdības pārstāvju piedalīšanos notika 2003. gada 27. septembrī.
Atsakoties no sākotnējās idejas par vienlaicīgu Lestenes baznīcas restaurāciju un piemiņas kapelas izveidi, tika nolemts Brāļu kapos izveidot memoriālo sienu, kur tiks iekalti visi zināmie Otrajā pasaules karā kritušo leģionāru vārdi. Šā memoriāla daļa uzsver tā simbolisko nozīmi – būt par visu Latviešu leģiona karavīru piemiņas vietu. Par to, ka nepieciešams apzināt un pārapbedīt dzimtenē arī Krievijas teritorijā kritušos leģionārus, tika atgādināts jau Brāļu kapu atklāšanas dienā. Turklāt memoriālā siena ir vienīgā iespēja saglabāt to leģionāru piemiņu, kuru pēdējā atdusas vieta joprojām nav zināma. Kaut gan Lestenes Brāļu kapu būvniecība un teritorijas labiekārtošana formāli tika pabeigta jau 2008. gadā, piemiņas vietas izveidošana turpinās joprojām, tāpat kā cīņas par Latvijas vēstures interpretācijām Otrā pasaules kara vēstures kontekstā.
SECINĀJUMI: PIEMINĒŠANAS PRAKSE UN POLITIKAS LĪKLOČI
Lestenes Brāļu kapu izveidošana notika laikā, kad pastiprinājās ārzemju žurnālistu un it īpaši Krievijas mediju, kā arī Latvijā krievu valodā iznākošo preses izdevumu interese par t. s. Latviešu karavīru atceres dienu, respektīvi, leģionāru piemiņas dienu, 16. martā un ar to saistīto gājienu pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Latvijas politiķu manipulācijas ar šīs dienas oficiālā statusa noteikšanu un pēc tam atcelšanu galvenokārt ārpolitisku apsvērumu dēļ radīja saprotamu apjukumu un neapmierinātību sabiedrībā. Tā atbalsojās arī pretrunīgā nostājā pret valsts amatpersonu tiesībām šajā dienā apmeklēt Lestenes Brāļu kapus, nekonsekventā pārapbedīšanas rituālu norisē, te atļaujot, te aizliedzot leģionāru mirstīgo atlieku apglabāšanu ar militāru godu.
Līdzīgi kā attiecībā uz 16. marta gājienu pie Brīvības pieminekļa, arī pēc skulptūras atklāšanas Lestenes Brāļu kapos sekoja asa Krievijas Ārlietu ministrijas reakcija ar apsūdzībām saistībā ar “grandioza memoriāla veidošanas sākumu par piemiņu tiem, kas ar ieročiem rokās Latvijā aizstāvēja fašismu”. Dažus gadus vēlāk līdzīgu protestu oficiālā līmenī izteica arī Izraēlas Ārlietu ministrija. Raksturīgi, ka analogas piemiņas vietas izveide Saldus rajona Novadniekos 1999. gada septembrī, kur ar Vācijas karā kritušo karavīru apbedījumu aprūpes organizācijas (Volksbund Deutsche Kriegsgräberfürsorge)gādību tika ierīkoti apmēram 16 000 Kurzemes frontē kritušo vācu un latviešu karavīru Brāļu kapi, šādu reakciju neradīja. Savukārt LNKB un “Daugavas Vanagu” pārstāvji presē pauda neizpratni par to, ka Latvijas valdība “jau sen uzņēmās sargāt Sarkanarmijas kapus, bet latviešu kapus acīmredzot vēl ne”, tā norādot uz apstākli, ka Lestenes ansamblim joprojām nav piešķirts valsts aizsargājamā objekta statuss.
Neraugoties uz Latvijas valdības centieniem saglabāt līdzsvarotu nostāju šajā jautājumā (“Nedrīkstam šķirot kritušos, cieņa jāizrāda viņiem visiem” – Artis Pabriks), var prognozēt, ka arī turpmāk Lestenes Brāļu kapi var tikt izmantoti mākslīga konflikta uzturēšanai, izmantojot vēstures politiskās interpretācijas iespējas. Šādā situācijā jo svarīgāk ir paturēt prātā paša atcerēšanās procesa būtisko nozīmi sabiedrības dzīvē. Atcerēšanās un pieminēšana nenozīmē izolāciju pagātnē, jo ikvienai sabiedrībai ir nepieciešama vēsturiskā atmiņa, jo īpaši mūsdienās, kad ierastie pieredzes tālāknodošanas paņēmieni šķiet pazūdam informācijas plūsmā. Kritušo latviešu karavīru piemiņas saglabāšana būtībā ir vispārcilvēcisks pienākums, kam nav sakara ar aktuālo politisko konjunktūru. Pagātnes traģēdiju pieminēšanas mērķis ir nevis propagandas akcijas, bet gan atmiņas saglabāšana par vēsturisko pieredzi, un tikai tā var mūs pasargāt no šādas pieredzes atkārtošanās nākotnē.
Autors izsaka sirsnīgu pateicību Vidim Vēverim par iespēju izmantot bagāto preses materiālu kolekciju par raksta tēmu.