X

Latvijas okupācijas vēsture

Latvijas pilsonības politika

Latvijas pilsonības politika

Autors: Ivars Ījabs

Izšķiršanās par pilsonības politiku tradicionāli ir katras valsts suverēns lēmums. Vienlaikus attieksme pret pilsonību ir tas Latvijas demokrātijas elements, kas kopš neatkarības atjaunošanas ir izpelnījies vislielāko starptautisko ievērību. Jo īpaši tas jāsaka par 20. gadsimta 90. gadiem, kad demokrātiskas pilsonības politikas izveide bija viens no priekšnoteikumiem Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā un NATO. Pirmām kārtām tas saistās ar okupācijas laikā Latvijā iebraukušo daudzskaitlīgo bijušo PSRS pilsoņu tiesisko statusu un viņu iespējām iegūt Latvijas pilsonību. T. s. nepilsoņu jautājums laika gaitā gan ir zaudējis savu asumu, tomēr tas joprojām tiek bieži piesaukts kā Latvijas demokrātijas problēma. Tas īpaši skaidri redzams Latvijas attiecībās ar Krievijas Federāciju, kas bieži uzņēmusies formālu un neformālu “aizgādnību” pār Latvijas nepilsoņiem. Vienlaikus šā jautājuma politizācija daudzkārt ir apgrūtinājusi detalizētu un skaidru izpratni par Latvijas pilsonības politikas vēsturiskajām saknēm un attīstību.

VĒSTURISKAIS KONTEKSTS

Otrais pasaules karš un padomju okupācija būtiski mainīja gan Latvijas iedzīvotāju etnisko sastāvu, gan arī ierastās attiecības starp dažādām etniskajām grupām. Pirms padomju okupācijas, 1935. gadā, 77 procenti valsts iedzīvotāju bija latvieši, taču 1989. gadā šī proporcija bija samazinājusies līdz 52 procentiem. Šīs izmaiņas lielākoties notika uz masveida imigrācijas rēķina (galvenokārt no Krievijas PFSR, Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR), kas savu augstāko līmeni sasniedza 1960. un 1970. gados. Tā, piemēram, krievu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju vidū pieauga no 8,8 līdz 34 procentiem, baltkrievu – no 1,4 līdz 4,5 procentiem u. tml. Būtiski, ka daudziem PSRS imigrantiem nebija vēsturiskas saiknes nedz ar Latvijas starpkaru perioda valstiskumu, nedz ar latviešu valodu un kultūru.

Ņemot vērā mainīto etnodemogrāfisko situāciju, diskusijas par Latvijas pilsonību aizsākās vēl pirms neatkarības atjaunošanas. Daudzi Latvijas Tautas frontes (LTF) vadībā iestājās par pragmatiski liberālu pieeju pilsonības politikai – kaut gan jautājums, vai LTF tiešām tika solījusi pilsonību visiem Latvijas PSR iedzīvotājiem, joprojām ir strīdīgs. Pretēju pozīciju pārstāvēja Pilsoņu kongress, kurš iestājās par legālistisku pieeju pilsonības politikai, atjaunojot Latvijas pilsonību un ļaujot piedalīties politiskajā procesā tikai tiem, kuriem šādas tiesības bija 1940. gadā saskaņā ar toreizējo Latvijas Republikas likumdošanu – proti, starpkaru Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem. 1990. gada 4. maijā pieņemtajā Deklarācijā, ar kuru LPSR Augstākā Padome atjaunoja Latvijas neatkarību, tika uzsvērts valsts tiesiskās nepārtrauktības princips. Saskaņā ar to Latvijas neatkarība netika radīta no jauna, bet gan atjaunota pēc nelikumīgas padomju okupācijas un aneksijas, kas gan izdzēsa Latvijas neatkarību de facto, taču ne de iure.

CEĻĀ UZ PILSONĪBAS LIKUMU

Kad 1991. gada augustā Latvija ieguva arī faktisku neatkarību, tā savā pilsonības politikā vadījās no nepārtrauktības doktrīnas. 1991. gada 15. oktobrī LR Augstākā Padome pieņēma lēmumu atjaunot pilsonību starpkaru Latvijas Republikas pilsoņiem un viņu tiešajiem pēcnācējiem. Pārējiem (aptuveni 740 tūkstošiem cilvēku) nācās gaidīt vairākus gadus, jo galīgos lēmumus par naturalizāciju varēja pieņemt tikai esošo pilsoņu leģitīmi ievēlēta Saeima, kas stājās amatā 1993. gada jūnijā, savukārt pilsonības jautājumiem pievērsās tikai 1994. gadā. Tomēr laiks no 1992. līdz 1995. gadam bija iezīmīgs ar kādu citu procesu – proti, ar iedzīvotāju reģistrāciju, ko veica Pilsonības un imigrācijas departaments (PID). Šo procesu sarežģīja virkne apstākļu. Vispirms, daudzas Krievijas militārpersonas, gaidot starpvalstu vienošanos par Krievijas armijas izvešanu, centās legalizēt savu statusu Latvijā ar fiktīvām laulībām, viltotiem dokumentiem u. tml. Otrkārt, aizbildinoties ar pretendentu iespējamo saikni ar Krievijas armiju, PID interpretēja likumu ārkārtīgi stingri, tādējādi izraisot starptautisku rezonansi un ilgas tiesvedības Eiropas Cilvēktiesību tiesā. 1995. gada martā Latvijā bija reģistrēti 2 516 517 iedzīvotāju, no kuriem 1 776 286 (apm. 70%) bija pilsoņi. Savukārt no kopskaitā 740 231 nepilsoņa 476 790 (64%) bija krievi, 88 151 (12%) – baltkrievi, 65 183 (9%) – ukraiņi. Lai gan salīdzinājumā ar Igauniju arī Latvijas pilsoņu vidū jau 1995. gadā bija ievērojams daudzums krievu (289 106 jeb gandrīz 21%), nepilsoņu vidū bija vērojama skaidra krievvalodīgo dominante. Tas arī deva pamatu bieži Latvijai izteiktajam pārmetumam par etnisko diskrimināciju pilsonības politikā.

1994. gada jūlijā Saeima pieņēma Pilsonības likumu, kas regulēja naturalizācijas nosacījumus. Šis likums deva priekšroku pilsonības iegūšanā noteiktām iedzīvotāju kategorijām (latviešiem, pilsoņu laulātajiem, cilvēkiem, kuri beiguši skolas ar latviešu mācību valodu). Vienlaikus tas liedza iegūt pilsonību bijušajām PSRS vai Krievijas militārpersonām, VDK štata darbiniekiem, kā arī personām, kuras vērsušās pret Latvijas neatkarību. Sākotnējā likuma redakcija iekļāva kvotu jeb t. s. “naturalizācijas logu” principu. Saskaņā ar to noteiktos laika posmos par Latvijas pilsoņiem varēja kļūt tikai noteiktos gados dzimuši nepilsoņi, ļaujot jaunākajiem nepilsoņiem naturalizēties agrāk par vecākajiem. Aptuveni šajā pašā laikā tika pieņemts arī likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai kādas citas valsts pilsonības”, kurā tika tiesiski reglamentēts Latvijas nepilsoņa statuss. Saskaņā ar to nepilsoņi Latvijā bauda visas civilās un sociālās, bet ne politiskās tiesības. Viņiem tiek izsniegts starptautiski atzīts ceļošanas dokuments. Vienlaikus viņi nebauda nedz aktīvās, nedz pasīvās vēlēšanu tiesības, kā arī nevar strādāt virknē profesiju – lielākoties publiskajā sektorā (piem., civildienestā), taču arī dažās privātā sektora profesijās (piem., advokatūrā un citos ar tiesu varu saistītos amatos).

LATVIJAS PILSONĪBAS POLITIKAS STARPTAUTISKAIS KONTEKSTS

Svarīgi norādīt, ka Latvijas pilsonības politika 1990. gados tika veidota ciešā sadarbībā ar starptautiskajām organizācijām. Nozīmīgākās no tām bija EDSO un Eiropas Padome, kas veicināja pilsonības režīma liberalizāciju. Fakts, ka attiecīgajā laika posmā Latvijai bija ļoti svarīgi atgriezties Rietumu pasaules apritē, kalpoja kā spēcīga motivācija dialogam ar starptautiskajām organizācijām. Visspilgtākais piemērs šeit bija 1998. gadā veiktie Pilsonības likuma grozījumi, kas atcēla “naturalizācijas logus” un ļāva pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas dzimušajiem bērniem iegūt pilsonību reģistrējoties. Šos grozījumus, ko politiskās pretestības dēļ bija iespējams pieņemt tikai tautas nobalsošanā, lielā mērā ietekmēja starptautisko organizāciju rekomendācijas un fakts, ka Latvija, par spīti cerētajam, 1997. gadā nesaņēma uzaicinājumu sākt pievienošanās sarunas Eiropas Savienībai.

Kopš šā laika Latvijas pilsonības politika nav piedzīvojusi būtiskas izmaiņas. Zināmas korekcijas tiesiskajā regulējumā ieviesa Pilsonības likuma grozījumi 2013. gadā, kas liberalizēja naturalizācijas noteikumus nepilsoņu bērniem, paplašināja valdības kompetences pilsonības piešķiršanā, kā arī atviegloja dubultpilsonības iegūšanas nosacījumus ar noteiktām valstīm – ES, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas un NATO dalībvalstīm, kā arī ar Austrāliju, Brazīliju un Jaunzēlandi. 2009. gadā par naturalizāciju atbildīgā institūcija, Naturalizācijas pārvalde, tika pievienota Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei.

Lai gan pilsonības jautājums laika gaitā ir zaudējis savu politisko asumu, to joprojām ir grūti uzskatīt par atrisinātu. Visvājākā vieta joprojām ir samērā lēnie naturalizācijas tempi. Vairāk nekā divdesmit gadu kopš naturalizācijas sākuma 1995. gadā Latvijā joprojām ir aptuveni 280 000 nepilsoņu, kuri veido apmēram 14% no visiem valsts iedzīvotājiem. Pēc diviem izteiktiem aktīvas naturalizācijas viļņiem pēc “naturalizācijas logu” atcelšanas 1999.– 2000. gadā un pēc Latvijas iestāšanās ES 2004.–2006. gadā, kad naturalizācijas iesniegumu skaits ik gadu sasniedza 15–20 tūkstošus, pašlaik tas ir sarucis līdz apmēram vienam tūkstotim gadā. Iemesli, kuru dēļ nepilsoņi nepieņem Latvijas pilsonību, ir dažādi. Proporcionāli vislielākā daļa (22%) 2014. gada aptaujā norādīja, ka nespēj nokārtot eksāmenus – pirmām kārtām latviešu valodas zināšanu pārbaudi. Ievērojama daļa to nedara praktisku apsvērumu dēļ – 14% nepilsoņu apmierina esošais statuss, savukārt 13% nevēlas atteikties no iespējas ceļot bez vīzas uz NVS valstīm, t. sk. uz Krieviju – šī privilēģija tiktu automātiski zaudēta līdz ar Latvijas pilsonības pieņemšanu. Vienlaikus nevar ignorēt arī to nepilsoņu loku, kuri savu izvēli par nepilsoņu statusu tā vai citādi saista ar politiku: 19% uzskata, ka pilsonība viņiem pienākas automātiski, savukārt 17% gaida kādas izmaiņas un atvieglojumus pilsonības politikā. Protams, attieksmi pret Latvijas pilsonību ietekmē ne tikai praktiski apsvērumi, bet arī kopējā attieksme pret Latvijas valsti. Tā savukārt bieži vien veidojas mediju ietekmē, un Latvijas krievvalodīgās sabiedrības daļas gadījumā tas cieši saistās ar Krievijas Federācijas mediju telpas, īpaši TV, attieksmi pret Baltijas valstīm.

SECINĀJUMI

Raugoties uz Latvijas pilsonības politiku kopumā, var izdarīt divējādus secinājumus. Izšķiršanās par valstiskās nepārtrauktības doktrīnu kā pilsonības politikas pamatu nav bijusi tikai tiesiska, bet arī svarīga politiska izšķiršanās. Tas, vai okupācijas laikā iebraukušie cilvēki, kuru saikne ar Latvijas valstiskumu un latvisko kultūrvidi ir bijusi vāja, patiešām būtu morāli pelnījuši pilnas politiskās līdzdalības iespējas uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas, ir strīdīgs jautājums. Taču ir iespējams hipotētiski spriest par iespējamajām sekām, ja viņi šādas tiesības būtu ieguvuši. Ir pamats domāt, ka iespēja uz laiku izslēgt minēto cilvēku grupu no politiskās konkurences ir kalpojusi kā stabilizējošs faktors Latvijas jaunajai demokrātijai. Arī virkne politologu attiecībā uz Latviju un Igauniju norādījuši, ka politiskās varas koncentrācija latviešu un igauņu rokās ir kalpojusi kā garantija šo valstu straujai integrācijai Eiropas Savienībā un NATO, kas, ļoti iespējams, būtu bijusi ļoti apgrūtināta pilsonības “nulles varianta” gadījumā. Taču, no otras puses, fakts, ka minētā pilsonības politika savulaik ir bijusi pamatota un vajadzīga, neatbrīvo mūsdienu Latvijas lēmumu pieņēmējus no pienākuma veidot pamatus tolerantām, demokrātiskām un savstarpējā cieņā balstītām attiecībām visu valsts iedzīvotāju starpā neatkarīgi no viņu vēsturiskās izcelsmes un tautības.

Ieteicamā literatūra

N. Muižnieks, ‘Government Policy and the Russian Minority’, in N. Muižnieks (ed.), Latvian-Russian Relations. Domestic and International Dimensions, Riga, University of Latvia Press, 2006

J. Rozenvalds, ‘The Soviet Heritage and Integration Policy Development since the Restoration of Independence’, in N. Muižnieks (ed.), How Integrated Is Latvian Society? An Audit of Achievements, Failures, and Challenges, Riga, University of Latvia Press, 2010

N.M. Gelazis, ‘The Effect of EU Conditionality on Citizenship Policies and the Protection of National Minorities in the Baltic States’, in V. Pettai and J. Zielonka (ed.), The Road to the European Union: Estonia, Latvia, and Lithuania, Manchester University Press, 2003

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Gunārs Astra

Gunārs Astra