X

Latvijas okupācijas vēsture

Latvijas okupācijas pārkrāsošana

Latvijas okupācijas pārkrāsošana

Autors: Edgars Engīzers

31. augustā RuBaltic publicēja rakstu, kurā tika uzsvērts, ka latviešu tautas saglabāšanās bija iespējama tikai pateicoties tam, ka Latvija pievienojās PSRS. Rakstā ir apgalvots, ka britu un franču puses nepiekrita sniegt garantijas PSRS kaimiņvalstīm netiešas agresijas rezultātā.

RuBaltic rakstā ir noklusēts, ka „netiešās agresijas” definīcija bija PSRS konstrukcija,[1] kas ļāva “aizstāvēt” Baltijas valstis arī bez to piekrišanas. Baltijas valstis kategoriski iebilda pret šādu pieeju.[2] Turklāt minētais PSRS apdraudējums no nacistiskās Vācijas puses bija neiespējams, jo tas varēja notikt tikai caur Poliju un Rumāniju, kuru neatkarība bija nodrošināta ar britu un franču garantijām. Baltijas valstis kā iespējamais uzbrukuma koridors bija pārāk šaurs, lai nopietni varētu apdraudēt PSRS, bet Austrumprūsija, kas robežojās ar Lietuvu, bija atdalīta no pārējās Vācijas teritorijas.[3] Tāpat RuBaltic raksta autors noklusē, ka paralēli notiekošajās padomju, franču un angļu militārajās sarunās PSRS kara gadījumā pieprasīja Baltijas valstu svarīgāko salu un ostu okupāciju.[4]

RuBaltic rakstā neparādās norāde, ka Polijai uzbruka ne tikai Vācija, bet arī PSRS. Tieši šī PSRS agresija pret Poliju būtiski ietekmēja drīz pēc tam sekojošo PSRS ultimāta pieņemšanu un sarunu ar Latviju par Sarkanās armijas bāzu izvietošanu. Sarunās, kas sekoja PSRS ultimātam par Sarkanās armijas bāzu izvietošanu Latvijā, padomju diplomāti Latvijas pārstāvjiem uzsvēra, ka Eiropā ir notikušas lielas pārmaiņas, tostarp no politiskās kartes pazudusi Polija, kas bija nozīmīgs mājiens par militāra uzbrukuma iespējamību – visas puses bija labi informētas par PSRS lomu Polijas pilnīgā sakāvē.[5]

RuBaltic raksta autora aizstāvētā tēze par latviešu tautas saglabāšanu tiek pamatota ar izteikumiem no padomju laikā publicētajiem bijušā Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera memuāriem. V. Muntera pēckara publisko darbību, t.sk. memuāru izdošanu, publicistiku, saraksti ar ārzemēm utt. inspirēja un vadīja PSRS specdienesti, un tas liek nopietni apšaubīt šo memuāru kā vēstures avota uzticamību.[6] Tāpat šajā rakstā tiek apgalvots, ka Latvijas Darba tautas bloka saraksta uzvara 1940. gada Saeimas vēlēšanās bija likumsakarīgs kreiso partiju popularitātes pieauguma rezultāts. Lai arī rakstā tiek epizodiski pieminēts, ka citiem sarakstiem dalība Saeimas vēlēšanās bija liegta, publikācijas autors apzināti ignorē faktu, ka vēlēšanas bija ne vien pretlikumīgas un nedemokrātiskas, bet arī to, ka vēlēšanu organizēšanā bija iesaistīti citas valsts – PSRS – amatpersonas un tajās piedalījās PSRS pilsoņi, savukārt šo vēlēšanu rezultāti tika paziņoti vēl pirms vēlēšanu iecirkņu slēgšanas.[7]

Līdz ar to RuBaltic raksta mērķis ir ne vien noraidīt to, ka Latvija nonāca PSRS sastāvā vardarbīgas okupācijas rezultātā, bet arī atkārtot padomju laikos radīto mītu, ka Latvijas inkorporācija PSRS sastāvā bija tiesiska un atbilda Latvijas tautas gribai. Tādējādi tiek noklusēti vispārzināmi fakti par padomju represijām, tostarp par Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijām, kā arī PSRS īstenoto kolonizācijas un rusifikācijas politiku.[8]

Neērtais Otrā pasaules kara sākums


14. septembra Vesti.lv rakstā pausts, ka Latvijas okupācijā vainīga ir Polija, nevis PSRS, kā arī izcelts, ka pēc būtības Maskava piekritusi t. s. Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanai jau pēc faktiskā Otrā pasaules kara sākuma, kad Polija 1938. gadā okupēja Čehoslovākijas Češinas apgabalu. Atsaucoties uz Baltkrievijas politologu J. Volčeku, tiek pausts viedoklis, ka Otrā pasaules kara sākumu pareizāk būtu datēt ar 1938. gadu, nevis ar 1939. gadu.

Otrā pasaules kara sākuma datēšanas jautājums ir tieši saistīts ar vainu par kara izraisīšanu, ko PSRS un tagad arī Krievija ilgstoši centusies novirzīt uz Rietumvalstu politiķu pleciem un atraut no Molotova–Ribentropa pakta un Vācijas uzbrukuma Polijai, kuram PSRS īsā laikā pievienojās.

Rakstā uzsvērtā nacistiskās Vācijas prakse noslēgt neuzbrukšanas līgumus ar citām valstīm ļauj mazinātu Molotova–Ribentropa pakta svarīgo lomu Otrā pasaules kara izraisīšanā. Vesti.lv rakstā tiek noklusēts, ka salīdzinājumā ar citiem tālaika neuzbrukšanas līgumiem Molotova – Ribentropa pakts bija unikāla vienošanās. Lai arī nedz neuzbrukšanas līgumi, nedz to papildināšana ar slepeniem papildprotokoliem nebija nekas jauns, un arī “ietekmes sfēras” starptautiskajās attiecībās bija pazīstams jēdziens,[9] šī jēdziena izmantošana Molotova–Ribentropa pakta slepenajos papildprotokolos nebija raksturīgi nevienam citam bilaterāli slēgtam starpkaru perioda neuzbrukšanas līgumam. Tādēļ šāda vienošanās radīja lielu neizpratni Eiropas diplomātiskajās aprindās.

Vesti.lv publikācijā tiek arī noklusēta Krievijas medijiem un politiķiem nepatīkamā Otrā pasaules kara vēstures lappuse – PSRS sadarbība ar nacistisko Vāciju no 1939. gada augusta līdz 1941. gada jūnijam – laikā, kad nacistiskā Vācija iekaroja lielāko daļu no Eiropas. Šo sarežģīto un morāli neērto problēmu ir aizēnojis PSRS laikā radītais Lielā Tēvijas kara jēdziens, kas no publiskās telpas izspiež atmiņas un vēstījumus gan par PSRS uzbrukumu Polijai 1939. gada septembrī, gan par ultimātiem Baltijas valstīm, gan par Baltijas valstu okupāciju, gan par uzbrukumu Somijai.[10]

Cīņa ar latviešu leģiona rēgu
19. septembrī valstij piederošā Krievijas multimediju platforma Sputnik publicēja Latvijas antifašistiskās komitejas līdzpriekšsēdētāja Josifa Korena komentāru, kurā tika kritizēta latviešu leģionāriem veltīta pieminekļa celtniecība Zēdelhēmā – Beļģijā. J. Korens uzsvēra, ka nav pieņemams, ka „jebkādā veidā tiktu iemūžināta Vaffen SS leģionāru piemiņa”. Šajā pašā dienā Vesti.lv rakstā tika nepatiesi norādīts, ka piemineklis tiks veidots par Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Kā atzīmē pieminekļa autori, “Piemineklim Brīvībai” ir jāpauž brīvības ideja tās simboliskajā nozīmē. Ar pieminekli saistītie vēsturiskie notikumi atgādina, ka Zedelgemā pēc Otrā pasaules kara briti iekārtoja karagūstekņu nometni, kur tika ievietoti arī latviešu un citu Baltijas valstu karavīri, kas piespiedu mobilizācijas veidā bija iesaistīti karā vācu militārajos spēkos. Līdz ar to tas ir piemineklis karagūstekņiem, nevis latviešu leģionāriem. Tādējādi šo maldinošo publikāciju mērķis ir pasniegt piemiņu kā glorifikāciju, sajaucot Otrā pasaules kara laika latviešu leģionāru tēlu ar karagūstekņu tēlu un cenšoties latviešu sabiedrību raksturot kā profašistisku. Pieminekļa izveidošanai paredzēts 100 000 eiro liels finansējums, kuru līdzīgās daļās segs Zedelgemas pilsēta un Latvijas Okupācijas muzejs, bet finansējumu ar pieminekli saistītam muzejam paredzēts iegūt ziedojumos.  

Cīņa pret Salaspils nometnes vēstures skaidrošanu

Septembrī lielu Krievijas mediju uzmanību piesaistīja Salaspils paplašinātā policijas cietuma un darba audzināšanas nometnes vēsture, kas saistīts gan ar tās atbrīvošanas gadadienas atzīmēšanu, kurā piedalījās arī Krievijas un Baltkrievijas vēstniecību pārstāvji, gan arī ar Latvijas vēsturnieku atklājumu kritiku, kas turpinās jau ilgākā laika periodā.
24. septembrī Sputnik publicēja rakstu, kurā bija pausta atklāti negatīva nostāja pret Salaspils memoriālā topošo ekspozīciju. Tiek vēstīts, ka topošās ekspozīcijas mērķis ir pielīdzināt “šausmīgos padomju okupācijas laikus” nacistu noziegumiem. 26. septembra laikraksta Segodnja rakstā tiek kritizēta Salaspils memoriāla atjaunošana, kura laikā paredzēts tukšajās memoriāla telpās izveidot arī vēstures ekspozīciju. Jaunveidojamā ekspozīcija tiek raksturota kā memoriāla “pārkrāsošana no sarkana par brūnu” un kā pilnīga Salaspilī notikušā kropļošana un padomju laika memoriāla pārveide par Okupācijas muzeju.

Salaspils memoriāla vēsturiskā ekspozīcija nav gatava, tomēr pro-Kremliskajos medijos jau ir sākta sistemātiska tās kritika, tādējādi apkarojot iespējas krievvalodīgajā telpā parādīties alternatīviem un uzticamos vēstures avotos balstītiem vēstījumiem par Salaspils memoriālu. Šo mediju vēršanās pret jauno ekspozīciju ir skaidrojama ar nepatiku pret to, ka Latvijas vēsturniekiem izdevies atspēkot padomju propagandas radītos mītus par Salaspils memoriālu, tostarp par nometnē ieslodzīto un mirušo kopskaitu, kas realitātē bija aptuveni 50 reizes mazāks nekā padomju laikā un mūsdienu Krievijas medijos minētie 100 000.[11]  Prokremlisko mediju izplatītie vēstījumi par Salaspils nometni parasti balstās ieslodzīto atmiņās un padomju materiālos, kuru kā vēstures avotu uzticamību eksperti ir apšaubījuši.


Atsauces:

[1] Taurēns, J., Baltijas virziens Latvijas Republikas ārpolitikā 1934.-1940. Disertācija. 1999.
[2] Andersons, E., Latvijas vēsture. Ārpolītika II. 1984. 87. lpp
[3] Feldmanis, I. Baltija triju lielvalstu šaha spēlē. Latvijas avīze, 22.05.2009
[4] Feldmanis, I., Stranga, A., Virsis, M., Latvijas ārpolitika un starptautiskais stāvoklis (30.gadu otrā puse). 1993. 271. lpp.
[5] Engīzers, E. Fricis Kociņš - Latvijas sūtnis PSRS: liktenīgie gadi. Daugavpils universitātes Humanitārās fakultātes XXI starptautisko zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture XV. Vēsture: Avoti un cilvēki. Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds “Saule”, 2012. 80.lpp
[6] Ronis, I. Vilhelms Munters un PSRS čeka. Latvijas vēstnesis, 23.07.1998., Nr. 216 (1277) https://www.vestnesis.lv/ta/id/32295
[7] Treijs, R. Saeimas vēlēšanas 1940. gadā nebija demokrātiskas. Latvijas avīze, 28.07.2011
[8] Salīdzinājumam sk. Eglīte P., Padomju okupācijas demogrāfiskās, sociālās un morālās sekas Latvijā. LZA Vēstis, 2011., Nr. 3/4. 103.lpp http://www.lza.lv/LZA_VestisA/65_3-4/6_Eglite_Padomju%20okupac.pdf; Смирнова Л.В.  Советская национальная политика в условиях командно-административной системы. Вестник Оренбургского государственного университета. №7/ИЮЛЬ`2006. 127 c. http://vestnik.osu.ru/2006_7/17.pdf
[9] Hast, S., Spheres of Influence in International Relations. History, Theory and Politics. Reutledge, 2014.
[10] Гудко, Л., "Память" о войне и массовая идентичность россиян. // «Неприкосновенный запас» 2005, №2-3(40-41) http://magazines.russ.ru/nz/2005/2/gu5-pr.html
[11] Kangeris, K., Neiburgs., O., Vīksna, R. Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941–1944. Rīga: Lauku Avīze, 2016.


Raksts tapis ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Gunārs Astra

Gunārs Astra