31. augustā RuBaltic publicēja rakstu, kurā tika uzsvērts, ka latviešu tautas saglabāšanās bija iespējama tikai pateicoties tam, ka Latvija pievienojās PSRS. Rakstā ir apgalvots, ka britu un franču puses nepiekrita sniegt garantijas PSRS kaimiņvalstīm netiešas agresijas rezultātā.
RuBaltic rakstā ir noklusēts, ka „netiešās agresijas” definīcija bija PSRS konstrukcija,[1] kas ļāva “aizstāvēt” Baltijas valstis arī bez to piekrišanas. Baltijas valstis kategoriski iebilda pret šādu pieeju.[2] Turklāt minētais PSRS apdraudējums no nacistiskās Vācijas puses bija neiespējams, jo tas varēja notikt tikai caur Poliju un Rumāniju, kuru neatkarība bija nodrošināta ar britu un franču garantijām. Baltijas valstis kā iespējamais uzbrukuma koridors bija pārāk šaurs, lai nopietni varētu apdraudēt PSRS, bet Austrumprūsija, kas robežojās ar Lietuvu, bija atdalīta no pārējās Vācijas teritorijas.[3] Tāpat RuBaltic raksta autors noklusē, ka paralēli notiekošajās padomju, franču un angļu militārajās sarunās PSRS kara gadījumā pieprasīja Baltijas valstu svarīgāko salu un ostu okupāciju.[4]
RuBaltic rakstā neparādās norāde, ka Polijai uzbruka ne tikai Vācija, bet arī PSRS. Tieši šī PSRS agresija pret Poliju būtiski ietekmēja drīz pēc tam sekojošo PSRS ultimāta pieņemšanu un sarunu ar Latviju par Sarkanās armijas bāzu izvietošanu. Sarunās, kas sekoja PSRS ultimātam par Sarkanās armijas bāzu izvietošanu Latvijā, padomju diplomāti Latvijas pārstāvjiem uzsvēra, ka Eiropā ir notikušas lielas pārmaiņas, tostarp no politiskās kartes pazudusi Polija, kas bija nozīmīgs mājiens par militāra uzbrukuma iespējamību – visas puses bija labi informētas par PSRS lomu Polijas pilnīgā sakāvē.[5]
RuBaltic raksta autora aizstāvētā tēze par latviešu tautas saglabāšanu tiek pamatota ar izteikumiem no padomju laikā publicētajiem bijušā Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera memuāriem. V. Muntera pēckara publisko darbību, t.sk. memuāru izdošanu, publicistiku, saraksti ar ārzemēm utt. inspirēja un vadīja PSRS specdienesti, un tas liek nopietni apšaubīt šo memuāru kā vēstures avota uzticamību.[6] Tāpat šajā rakstā tiek apgalvots, ka Latvijas Darba tautas bloka saraksta uzvara 1940. gada Saeimas vēlēšanās bija likumsakarīgs kreiso partiju popularitātes pieauguma rezultāts. Lai arī rakstā tiek epizodiski pieminēts, ka citiem sarakstiem dalība Saeimas vēlēšanās bija liegta, publikācijas autors apzināti ignorē faktu, ka vēlēšanas bija ne vien pretlikumīgas un nedemokrātiskas, bet arī to, ka vēlēšanu organizēšanā bija iesaistīti citas valsts – PSRS – amatpersonas un tajās piedalījās PSRS pilsoņi, savukārt šo vēlēšanu rezultāti tika paziņoti vēl pirms vēlēšanu iecirkņu slēgšanas.[7]
Līdz ar to RuBaltic raksta mērķis ir ne vien noraidīt to, ka Latvija nonāca PSRS sastāvā vardarbīgas okupācijas rezultātā, bet arī atkārtot padomju laikos radīto mītu, ka Latvijas inkorporācija PSRS sastāvā bija tiesiska un atbilda Latvijas tautas gribai. Tādējādi tiek noklusēti vispārzināmi fakti par padomju represijām, tostarp par Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijām, kā arī PSRS īstenoto kolonizācijas un rusifikācijas politiku.[8]
14. septembra Vesti.lv rakstā pausts, ka Latvijas okupācijā vainīga ir Polija, nevis PSRS, kā arī izcelts, ka pēc būtības Maskava piekritusi t. s. Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanai jau pēc faktiskā Otrā pasaules kara sākuma, kad Polija 1938. gadā okupēja Čehoslovākijas Češinas apgabalu. Atsaucoties uz Baltkrievijas politologu J. Volčeku, tiek pausts viedoklis, ka Otrā pasaules kara sākumu pareizāk būtu datēt ar 1938. gadu, nevis ar 1939. gadu.
Otrā pasaules kara sākuma datēšanas jautājums ir tieši saistīts ar vainu par kara izraisīšanu, ko PSRS un tagad arī Krievija ilgstoši centusies novirzīt uz Rietumvalstu politiķu pleciem un atraut no Molotova–Ribentropa pakta un Vācijas uzbrukuma Polijai, kuram PSRS īsā laikā pievienojās.
Rakstā uzsvērtā nacistiskās Vācijas prakse noslēgt neuzbrukšanas līgumus ar citām valstīm ļauj mazinātu Molotova–Ribentropa pakta svarīgo lomu Otrā pasaules kara izraisīšanā. Vesti.lv rakstā tiek noklusēts, ka salīdzinājumā ar citiem tālaika neuzbrukšanas līgumiem Molotova – Ribentropa pakts bija unikāla vienošanās. Lai arī nedz neuzbrukšanas līgumi, nedz to papildināšana ar slepeniem papildprotokoliem nebija nekas jauns, un arī “ietekmes sfēras” starptautiskajās attiecībās bija pazīstams jēdziens,[9] šī jēdziena izmantošana Molotova–Ribentropa pakta slepenajos papildprotokolos nebija raksturīgi nevienam citam bilaterāli slēgtam starpkaru perioda neuzbrukšanas līgumam. Tādēļ šāda vienošanās radīja lielu neizpratni Eiropas diplomātiskajās aprindās.
Vesti.lv publikācijā tiek arī noklusēta Krievijas medijiem un politiķiem nepatīkamā Otrā pasaules kara vēstures lappuse – PSRS sadarbība ar nacistisko Vāciju no 1939. gada augusta līdz 1941. gada jūnijam – laikā, kad nacistiskā Vācija iekaroja lielāko daļu no Eiropas. Šo sarežģīto un morāli neērto problēmu ir aizēnojis PSRS laikā radītais Lielā Tēvijas kara jēdziens, kas no publiskās telpas izspiež atmiņas un vēstījumus gan par PSRS uzbrukumu Polijai 1939. gada septembrī, gan par ultimātiem Baltijas valstīm, gan par Baltijas valstu okupāciju, gan par uzbrukumu Somijai.[10]
Cīņa ar latviešu leģiona rēgu
19. septembrī valstij piederošā Krievijas multimediju platforma Sputnik publicēja Latvijas antifašistiskās komitejas līdzpriekšsēdētāja Josifa Korena komentāru, kurā tika kritizēta latviešu leģionāriem veltīta pieminekļa celtniecība Zēdelhēmā – Beļģijā. J. Korens uzsvēra, ka nav pieņemams, ka „jebkādā veidā tiktu iemūžināta Vaffen SS leģionāru piemiņa”. Šajā pašā dienā Vesti.lv rakstā tika nepatiesi norādīts, ka piemineklis tiks veidots par Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Kā atzīmē pieminekļa autori, “Piemineklim Brīvībai” ir jāpauž brīvības ideja tās simboliskajā nozīmē. Ar pieminekli saistītie vēsturiskie notikumi atgādina, ka Zedelgemā pēc Otrā pasaules kara briti iekārtoja karagūstekņu nometni, kur tika ievietoti arī latviešu un citu Baltijas valstu karavīri, kas piespiedu mobilizācijas veidā bija iesaistīti karā vācu militārajos spēkos. Līdz ar to tas ir piemineklis karagūstekņiem, nevis latviešu leģionāriem. Tādējādi šo maldinošo publikāciju mērķis ir pasniegt piemiņu kā glorifikāciju, sajaucot Otrā pasaules kara laika latviešu leģionāru tēlu ar karagūstekņu tēlu un cenšoties latviešu sabiedrību raksturot kā profašistisku. Pieminekļa izveidošanai paredzēts 100 000 eiro liels finansējums, kuru līdzīgās daļās segs Zedelgemas pilsēta un Latvijas Okupācijas muzejs, bet finansējumu ar pieminekli saistītam muzejam paredzēts iegūt ziedojumos.
Cīņa pret Salaspils nometnes vēstures skaidrošanu
Septembrī lielu Krievijas mediju uzmanību piesaistīja Salaspils paplašinātā policijas cietuma un darba audzināšanas nometnes vēsture, kas saistīts gan ar tās atbrīvošanas gadadienas atzīmēšanu, kurā piedalījās arī Krievijas un Baltkrievijas vēstniecību pārstāvji, gan arī ar Latvijas vēsturnieku atklājumu kritiku, kas turpinās jau ilgākā laika periodā.
24. septembrī Sputnik publicēja rakstu, kurā bija pausta atklāti negatīva nostāja pret Salaspils memoriālā topošo ekspozīciju. Tiek vēstīts, ka topošās ekspozīcijas mērķis ir pielīdzināt “šausmīgos padomju okupācijas laikus” nacistu noziegumiem. 26. septembra laikraksta Segodnja rakstā tiek kritizēta Salaspils memoriāla atjaunošana, kura laikā paredzēts tukšajās memoriāla telpās izveidot arī vēstures ekspozīciju. Jaunveidojamā ekspozīcija tiek raksturota kā memoriāla “pārkrāsošana no sarkana par brūnu” un kā pilnīga Salaspilī notikušā kropļošana un padomju laika memoriāla pārveide par Okupācijas muzeju.
Salaspils memoriāla vēsturiskā ekspozīcija nav gatava, tomēr pro-Kremliskajos medijos jau ir sākta sistemātiska tās kritika, tādējādi apkarojot iespējas krievvalodīgajā telpā parādīties alternatīviem un uzticamos vēstures avotos balstītiem vēstījumiem par Salaspils memoriālu. Šo mediju vēršanās pret jauno ekspozīciju ir skaidrojama ar nepatiku pret to, ka Latvijas vēsturniekiem izdevies atspēkot padomju propagandas radītos mītus par Salaspils memoriālu, tostarp par nometnē ieslodzīto un mirušo kopskaitu, kas realitātē bija aptuveni 50 reizes mazāks nekā padomju laikā un mūsdienu Krievijas medijos minētie 100 000.[11] Prokremlisko mediju izplatītie vēstījumi par Salaspils nometni parasti balstās ieslodzīto atmiņās un padomju materiālos, kuru kā vēstures avotu uzticamību eksperti ir apšaubījuši.
Atsauces:
[1] Taurēns, J., Baltijas virziens Latvijas Republikas ārpolitikā 1934.-1940. Disertācija. 1999.
[2] Andersons, E., Latvijas vēsture. Ārpolītika II. 1984. 87. lpp
[3] Feldmanis, I. Baltija triju lielvalstu šaha spēlē. Latvijas avīze, 22.05.2009
[4] Feldmanis, I., Stranga, A., Virsis, M., Latvijas ārpolitika un starptautiskais stāvoklis (30.gadu otrā puse). 1993. 271. lpp.
[5] Engīzers, E. Fricis Kociņš - Latvijas sūtnis PSRS: liktenīgie gadi. Daugavpils universitātes Humanitārās fakultātes XXI starptautisko zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture XV. Vēsture: Avoti un cilvēki. Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds “Saule”, 2012. 80.lpp
[6] Ronis, I. Vilhelms Munters un PSRS čeka. Latvijas vēstnesis, 23.07.1998., Nr. 216 (1277) https://www.vestnesis.lv/ta/id/32295
[7] Treijs, R. Saeimas vēlēšanas 1940. gadā nebija demokrātiskas. Latvijas avīze, 28.07.2011
[8] Salīdzinājumam sk. Eglīte P., Padomju okupācijas demogrāfiskās, sociālās un morālās sekas Latvijā. LZA Vēstis, 2011., Nr. 3/4. 103.lpp http://www.lza.lv/LZA_VestisA/65_3-4/6_Eglite_Padomju%20okupac.pdf; Смирнова Л.В. Советская национальная политика в условиях командно-административной системы. Вестник Оренбургского государственного университета. №7/ИЮЛЬ`2006. 127 c. http://vestnik.osu.ru/2006_7/17.pdf
[9] Hast, S., Spheres of Influence in International Relations. History, Theory and Politics. Reutledge, 2014.
[10] Гудко, Л., "Память" о войне и массовая идентичность россиян. // «Неприкосновенный запас» 2005, №2-3(40-41) http://magazines.russ.ru/nz/2005/2/gu5-pr.html
[11] Kangeris, K., Neiburgs., O., Vīksna, R. Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941–1944. Rīga: Lauku Avīze, 2016.
Raksts tapis ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu
