X

Latvijas okupācijas vēsture

Latviešu sarkano strēlnieku varmācības un varonības pārspīlēšana

Latviešu sarkano strēlnieku varmācības un varonības pārspīlēšana

Autors: Edgars Engīzers

 2017. gada nogalē Krievijas medijos lielākā daļa no Latviju skarošās vēstures tematikas bija veltīta Oktobra revolūcijas (Boļševiku apvērsuma) simtgadei. Rakstā, kas tika publicēts Krievijas valstij piederošajā portālā Sputnik, uzsvērts, ka bijušajās PSRS republikās tā ir neērta jubileja, īpaši izceļot, ka “Baltijas valstis pilnībā ignorēja Lielās Krievijas revolūcijas[1] simtgadi un patlaban aktīvi gatavojas neatkarības simtgadei, ko svinēs 2018. gadā”. Šajā rakstā tiek apgalvots, ka “latviešu strēlnieki tiek pozicionēti tikai kā spēks, kas veicināja Latvijas valstiskuma tapšanu, bet par to, ka viņi spēlēja kolosālu lomu Krievijas revolūcijā – vispār ne vārda. Šis fakts tiek noklusēts.” Tāpat tiek pausts, ka Baltijas valstu iedzīvotāji nav izrādījuši „vēsturisku pateicību” par neatkarības iegūšanu. Atsaucoties uz šo rakstu, RuBaltic ziņoja, ka “Baltijas valstis ignorē Oktobra revolūcijas simtgadi, kaut gan par savu neatkarību tām jāpateicas tieši šiem notikumiem”. Tāpat Sputnik novembrī vēstīja, ka 1917. gadā sarkanie latviešu strēlnieki, atbalstot boļševikus, patiesībā domājuši par neatkarīgu Latviju un tuvinājuši to, cīnoties pret baltgvardiem, kas iestājās par “vienoto un nedalāmo Krieviju”. Sputnik rakstā arī norādīts, ka “uz visiem Krievijas pārmetumiem par latviešu strēlniekiem, to boļševismu un cietsirdību, Latvijas puse atbild – tā ir jūsu darīšana, sarkanie strēlnieki uz mums neattiecas, viņi nebija saistīti ar Latvijas valsti”.

Krievijas medijos izplatītie apgalvojumi ir balstīti uz pārspīlējumiem un liecina par ignoranci pret Latvijas mediju saturu, kurā oktobra apvērsuma simtagei tika pievērsta īpaša uzmanība. Proti, gatavošanās Latvijas simtgades atzīmēšanai tika uzsākta ar 1917. gada notikumu atceri, piemēram, sabiedrisko mediju portālā izvietojot vēsturnieka Jāņa Šiliņa rakstu sēriju, tostarp krievu valodā. Šajās un citās publikācijās netiek noliegts, ka 1917. gada revolūcijas Krievijā būtiski ietekmēja Latvijas ceļu uz neatkarību. Plašāk raugoties, Oktobra apvērsums bija tikai viens posms garākā notikumu ķēdē, kas aizsākās ar 1917. gada februāra t. s. demokrātisko revolūciju Krievijā un noslēdzās ar 1918. gada novembra revolūciju Vācijā, kas noveda pie Latvijas neatkarības pasludināšanas. Oktobra apvērsuma rezultātā radītā Padomju Krievija bija pirmā, kas iebruka tikko pasludinātajā Latvijas Republikā un līdz pat savai sakāvei Latvijas Neatkarības karā 1920. gadā neatzina latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības. No vienas puses, Oktobra apvērsums veicināja latviešu neatkarības idejas attīstību, bet, no otras – boļševistiskā Krievija bija galvenais Latvijas neatkarības apdraudējums.

Savukārt t.s. latviešu sarkanie strēlnieki[2] ne vien aktīvi piedalījās boļševiku varas nostiprināšanā uzreiz pēc oktobra apvērsuma un Krievijas pilsoņu karā, bet arī aktīvi piedalījās kaujās pret neatkarīgo, demokrātisko Latvijas Republiku. Vienlaikus sarkanos strēlniekus nevar viennozīmīgi raksturot kā idejiskus boļševisma balstus un demokrātiskās Latvijas pretiniekus – daļa no viņiem dezertēja un pieslējās demokrātiskās Latvijas aizstāvjiem jau Latvijas Neatkarības kara laikā, bet liela daļa atgriezās uz dzīvi Latvijā pēc Krievijas pilsoņu kara.

Latviešu sarkano strēlnieku tēmai īpašu uzmanību 2. decembrī pievērsa arī viens no lielākajiem Krievijas valstij piederošajiem TV kanāliem Rossija 24, kas pārraidīja jau 2007. gadā veidoto dokumentālo filmu „Soģi. Patiesība par latviešu strēlniekiem”. Filmā, kuru caurauž daudzas faktoloģiskas neprecizitātes vai kļūdas, tiek apgalvots, ka no pirmajām Oktobra revolūcijas dienām Ļeņina un citu revolūcijas vadoņu apsardze tika uzticēta tikai latviešu sarkanajiem strēlniekiem.  Taču pirmajās revolūcijas dienās latviešu strēlnieki nemaz neatradās Petrogradā – 6. Tukuma strēlnieku pulks Petrogradā ieradās tikai 6. (11.) decembrī, bet Valkā izveidotā latviešu strēlnieku pulku apvienotā rota Jāņa Pētersona vadībā, uz kuras pamata izveidosies t.s. Kremļa pulks – vēl pēc nedēļas. Tādējādi tiek nepatiesi apgalvots, ka latviešu sarkanie strēlnieki vēl pirms Oktobra notikumiem nodrošināja Ļeņina personīgo apsardzi. Turklāt jāņem vērā, ka padomju Krievijas valdību Smoļnijā apsargāja ne vien latviešu strēlnieku rota, bet arī Baltijas flotes jūrnieki un sarkangvardi. Tieši sarkangvardi, kuru vidū bija arī daži latvieši (nevis latviešu strēlnieki), apsargāja Ļeņina kabinetu.

Filmā arī minēts, ka jau 1914. gada 26. jūlija Valsts domes sēdē domnieks Jānis Goldmanis esot paziņojis, ka zem diženās Krievijas karoga latviešu strēlnieki ir gatavi atbrīvot dzimteni no vācu muižniekiem. Tomēr minētajā sēdē Goldmanis nerunāja nedz par latviešu strēlniekiem, nedz par atsevišķu vienību veidošanu, bet attiecībā uz vācu muižniekiem viņš sludināja pretējo: “Mēs tagad neizrēķināsimies ar Baltijas vāciešiem.” Tāpat tiek minēts, ka Krievijas Satversmes sapulces padzīšanu 1918. gada janvārī realizēja latviešu strēlnieku vienība matroža Žeļezņakova vadībā, kaut gan ir vispārzināms, ka vienība, kas veica Satversmes sapulces apsardzību un tās padzīšanu, sastāvēja no revolucionārajiem matrožiem, nevis latviešu strēlniekiem.[3] Filmā tiek apgalvots, ka Krievijas caru Nikolaju II un viņa ģimeni arī iznīcinājuši sarkanie latviešu strēlnieki. Tomēr Krievijas vēsturnieki ir pierādījuši, ka strēlnieki ir atteikušies piedalīties cara ģimenes eksekūcijā.[4] Cara ģimenes nošaušanu ir veikusi īpaša čekistu komanda. Taču latviešu strēlnieki bija piederīgi Sarkanajai armijai, nevis čekai. Vienīgais latvietis, kura līdzdalība cara ģimenes nošaušanā tiek pieļauta ar lielu varbūtības pakāpi, ir Jānis Celms.

Filmā arī uzsvērts, ka 1920. gada 11. augustā parakstītais miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju paredzēja latviešu strēlnieku repatriāciju. Par spīti tam, strēlnieki cerējuši, ka viņu nopelni ļaus palikt Sarkanajā armijā. Tomēr karš bija beidzies un nebija vajadzība pēc tādiem speciāliem, mobilizētiem formējumiem, tādēļ Ļeņins parakstīja rīkojumu izformēt latviešu strēlnieku divīziju. Latvijas–Padomju Krievijas miera līgums paredzēja nevis latviešu sarkano strēlnieku piespiedu repatriāciju, bet gan pilsonības iegūšanas un repatriācijas tiesību nodrošināšanu lielākajai daļai latviešu sarkano strēlnieku. Turklāt 1920. gadā šos strēlniekus vairs nevarēja uzskatīt par Sarkanās armijas balstu – tās sastāvā jau bija mobilizēti vairāk nekā 5,5 miljonu cilvēku. Pēc pilsoņu kara Padomju Krievijā notika strauja demobilizācija, kuras ietvaros tad arī tika likvidēta Latviešu strēlnieku divīzija. Filmā tiek atzīmēts, ka pēc atgriešanās Latvijā attieksme pret latviešu strēlniekiem, kuri dienēja Sarkanajā armijā, bija krasi negatīva. Taču patiesībā sarkanie strēlnieki īpašu Latvijas sabiedrības nosodījumu neizpelnījās, un dienests Sarkanajā armijā netika uzskatīts par šķērsli arī militāras karjeras turpināšanai neatkarīgās Latvijas armijā.[5]

 

[1]     Šajā gadījumā tiek izmantota koncepcija, ka gan 1917. gada Februāra revolūcija, gan 1917. gada oktobra Revolūcija veido vienotu 1917. gada Lielo Krievijas (krievu) revolūciju.

[2]     Latviešu sarkanie strēlnieki – bijušās Krievijas impērijas armijas latviešu strēlnieku vienības, kas pieslējās boļševikiem un 1918. gada februārī atkāpās uz Padomju Krieviju, kur iekļautas jaunizveidotajā Sarkanajā armijā. Uz šo vienību pamata tika izveidota 1. Sarkanās armijas divīzija – Latviešu strēlnieku divīzija.

[3]     Савченко В. А., 100 знаменитых анархистов и революционеров. 2008. 488.lpp

[4]     Плотников, И., О команде убийц царской семьи и ее национальном составе.// «Урал» 2003, №9, http://magazines.russ.ru/ural/2003/9/plotnik-pr.html

[5]     Nagle, G. Latviešu strēlnieki. Sarkanie? https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/latviesu-strelnieki.-sarkanie-11148736


Raksts tapis ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu
  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Gunārs Astra

Gunārs Astra