X

Latvijas okupācijas vēsture

Trešais ceļš. Pretošanās kustība Latvijā Otrā pasaules kara laikā

Trešais ceļš. Pretošanās kustība Latvijā Otrā pasaules kara laikā

Autors: Uldis Neiburgs

Otrā pasaules kara laikā Latvija zaudēja savu valstiskumu un turpmākajos gados piedzīvoja padomju-nacistu-padomju okupācijas varu nomaiņu. Tāpēc Latvijas un arī pārējo Baltijas valstu pretošanās kustību pētniecībā problemātiski ir piemērot līdz šim ārzemju historiogrāfijā paustās jau gatavās teorētiskās atziņas, t. sk. par pretošanās un kolaborācijas formām un to savstarpējo mijiedarbību nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Rietumeiropā, jo tās pamatā ir veidotas, balstoties atšķirīgos okupācijas varas un tai pakļauto iedzīvotāju attiecību modeļos, neņemot vērā vairākas okupācijas pārdzīvojušo Dienvidaustrumeiropas (Dienvidslāvija, Grieķija) un Centrālaustrumeiropas (Polija, Lietuva, Latvija, Igaunija) zemju atšķirīgo pieredzi Otrā pasaules kara gados.

 

PRETOŠANĀS KUSTĪBAS SAVDABĪBA

Otrā pasaules kara gados Latvijā darbojās vairākas pretošanās kustības, kam bija viens pretinieks – nacistu okupācijas režīms, bet atšķirīgi politiskie mērķi, kas ierobežoja vai nepieļāva to sadarbības iespējas. Bez nacionālās pretošanās kustības, kas iestājās par Latvijas valstiskās suverenitātes atjaunošanu de facto okupētās, bet de iure pastāvošās Latvijas Republikas teritorijā (resp. izmantojot šo teritoriju savu mērķu sasniegšanai), kara laikā cīņā pret nacionālsociālistisko Vāciju darbojās arī citu valstu un tautu pārstāvētas pretošanās kustības, kuru mērķis nebija Latvijas neatkarības atjaunošana, turklāt tajās piedalījās ne tikai šo ārvalstu, bet arī okupētās Latvijas iedzīvotāji. Tāda bija padomju (PSRS) pretošanās kustība, kas cīnījās par PSRS un tās okupēto un inkorporēto teritoriju padomju valstiskuma atjaunošanu, un poļu (Polijas) pretošanās kustība, kas iestājās par Polijas neatkarības atgūšanu.

1) Latvijas pretošanās kustība pauda latviešu tautas pašnoteikšanās centienus un cīņā par Latvijas neatkarību bija vērsta ne tikai pret tobrīd pastāvošo nacistiskās Vācijas okupāciju, bet arī pret pirms tam pārdzīvoto un kara gaitā otrreiz tuvojošos PSRS okupāciju. Tā bija visa veida (individuāla un kolektīva, bruņota un nevardarbīga) pret nacistu okupācijas varu virzīta pretestību, kas bija vērsta uz 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu neatkarīgi no šīs idejas aizstāvju nacionālās, politiskās vai sociālās pārstāvniecības. Politiskais mērķis – neatkarīga Latvija – bija tas kopīgais pamatelements, uz kā balstījās visu šo gan atsevišķu indivīdu, gan mazāku un lielāku pagrīdes grupu darbība, neatkarīgi no tā vai dažādas pretošanās kustības organizācijas bija vai nebija viena otrai zināmas vai savstarpēji saistītas, vai tās sadarbojās vai nesadarbojās savā starpā, vai arī tām piemīta dažāda, nereti pat pretēja, nelegālās (politiskās) darbības izpratne, taktika un metodes (nevardarbīga pretošanās, sabotāža, bruņota cīņa u. c.). Arī viņu iestāšanās par 1922. gada demokrātisko Satversmi, 1934. gada 15. maija autoritāro valsts iekārtu vai citu reformētu vai vēl neskaidri definētu Latvijas valsts nākotnes vīziju šinī gadījumā bija ar pakārtotu nozīmi attiecībā uz pretošanās kustības virsmērķi – cīņu par Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošanu.

2) Padomju pretošanās kustības vēršanās pret agresoru – nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu un tā kolaborantiem – bija pamatota un attaisnojama pašā Padomju Savienības teritorijā, bet nepamatota pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada 1. septembrī PSRS okupētajās un anektētajās valstīs (t. sk. Latvijā) vai to teritorijās, attiecībā pret ko agresors vispirms bija pati PSRS, bet tikai pēc tam – nacistiskā Vācija. Kaut arī padomju pretošanās kustības (t. sk. tajā līdzdarbojošos Latvijas Republikas pilsoņu) vēršanās pret vienu no okupantiem bija vērtējama pozitīvi no to valstu interešu viedokļa, kas bija iesaistītas cīņā pret hitlerisko Vāciju un veicināja ātrāku nacionālsociālistiskā režīma sakāvi Otrajā pasaules karā, vienlaikus tā bija cīņa par cita okupanta – staļiniskās PSRS atgriešanos, kas bija klajā pretrunā ar Latvijas un citu okupēto zemju valststiesiskām pozīcijām un sekmēja otra ne mazāk noziedzīga – komunistiskā režīma nostiprināšanos Austrumeiropā, tāpēc vērtējama negatīvi.

3) Polijas pretošanās kustība līdzīgi kā Latvijas pretošanās kustība pamatā bija vērsta pret diviem agresoriem – Padomju Savienību un Vāciju. Lielāko daļu no šīs pretošanās kustības Latvijā veidoja vietējie poļu tautības iedzīvotāji, kuru politiskā nostāja bija neviennozīmīga, jo daļa no viņiem iestājās arī par poļu apdzīvoto Latvijas teritoriju pievienošanu Polijai.

 

LATVIJAS PRETOŠANĀS KUSTĪBA

Daudzu Latvijas pretošanās kustības grupu, organizāciju un indivīdu nelegālā darbība, kas aizsākās jau 1941.–1942. gadā, lielākoties izpaudās kā pretestība vācu okupācijas varai un tautas nacionālo interešu aizstāvība, izplatot savus uzskatus visplašākajos sabiedrības slāņos. Pretošanās nacistiem notika gan kā ārpus okupācijas režīma sistēmas pastāvoša atsevišķu indivīdu un organizāciju nelegāla darbība, kur bija iesaistītas visdažādākās aprindas; gan ārēji legāla, bet iekšēji slēpta, pret okupācijas režīmu vērsta rīcība, daudziem tās dalībniekiem atrodoties vācu okupācijas varas dažādu pārvaldes, saimniecisko, militāro un citu iestāžu dienestā. Neskatoties uz pretošanās kustības centienu un aktivitāšu dažādību (iestāšanās pret latviešu iesaistīšanu kārtības dienesta bataljonos, Valsts darba dienestā (Reichsarbeitsdienst) (RAD) un nosūtīšanu darbos uz Vāciju 1941.–1942. gadā; protests pret mobilizāciju leģionā un aicinājumi saglabāt tautas dzīvo spēku un palikt dzimtenē 1943.–1944. gadā u. c.), un Vācijas-PSRS kara gaitas un vietējo norišu ietekmi uz viņu darbību (esošo un potenciālo pretošanās kustības dalībnieku iesaukšana leģionā, ģenerāļa Jāņa Kureļa militārās grupas likvidēšana u. c.), šīs pretestības izpausmes līdz pat kara beigām bija vērstas “uz iekšu” un norisinājās uz vietas nacistu okupētajā Latvijā. Objektīvu iemeslu dēļ šiem pretošanās kustības dalībniekiem neizdevās sasniegt savu galveno politisko mērķi – Latvijas valstiskuma atjaunošanu, tomēr viņi veica nozīmīgu darbu Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā nacistu okupācijas gados, kas atstāja paliekošu iespaidu arī uz turpmāko pretestību un nepakļaušanos padomju okupācijas režīmam pēckara gados.

Līdzās iepriekšminētajām pretestības izpausmēm 1943.–1944. gadā vācu okupētajā Latvijā pastāvēja arī “uz āru” virzīta pretestība, ko pārstāvēja galvenokārt bijušo politisko darbinieku veidotā Latvijas Centrālā padome ar profesoru Konstantīnu Čaksti priekšgalā, kuras sastāvs, mērķi un darbība Latvijas sabiedrībā nebija plaši pazīstama. Tās dalībnieki arī atklāti nevērsās pret nacistu okupācijas varas prettautisko politiku (ebreju holokausts 1941. gadā, latviešu leģiona izveidošana 1943. gadā u. c.), bet, balstoties uz 1922. gada Satversmi kā vienīgo pamatu neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanai, lielākoties nodarbojās ar politiskām diskusijām savas organizācijas iekšienē, kā rezultāts bija vairāku deklarāciju pieņemšana un slepena nosūtīšana uz ārzemēm. LCP arī izrādījās galvenā un gandrīz vienīgā nacionālās pretošanās kustības organizācija, kas vāca materiālus un informāciju par patieso situāciju un sabiedrības noskaņojumu nacistu okupētajā Latvijā, turklāt šīs ziņas caur Latvijas diplomātiem Rietumos sasniedza arī dažādas Rietumu sabiedroto institūcijas. Pateicoties LCP, latviešu pretošanās kustības dalībnieku prorietumnieciskā nostāja neaprobežojās tikai ar simpatizēšanu ASV un Lielbritānijas uzvarai karā un izteiktajām cerībām par šo Rietumu lielvalstu atbalstu Latvijas neatkarības centienu īstenošanā, bet izpaudās arī reālā nelegālā politiskā (sakari ar Lietuvas un Igaunijas pretošanās kustību pārstāvjiem u. c.), informatīvā un praktiskā (nelegālās bēgļu laivu akcijas uz Zviedriju u. c.) darbībā.

Vēl pretestību nacistu okupācijas režīmam Latvijā izrādīja arī atsevišķas ebreju pretošanās grupas un indivīdi, kā mērķis bija izglābties no bojāejas holokaustā, arī vācu tautības karavīru – dezertieru un citas grupas, kā mērķis bija izdzīvot un sagaidīt kara beigas, bet vēl lielāks bija to cilvēku skaits, kas, neatkarīgi no viņu nacionālās, politiskās, reliģiskās vai sociālās piederības, izrādīja individuālu pretestību nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīmam, izvairoties no piespiedu darba pienākumu pildīšanas, dienesta dažādos militāros formējumos, sabotējot okupācijas režīma saimnieciskos pasākumus, glābjot nacistu vajātos līdzcilvēkus (ebrejus, padomju karagūstekņus u. c.) utt. Nereti šāda individuālā nepakļaušanās saplūda kolektīvā pretestībā vai iekļāvās organizētās nelegālās pretestības izpausmēs nacistu okupācijas varai, piemēram, pretošanās grupām veidojoties no leģionāriem, kas bija izvairījušies no mobilizācijas vai dezertējuši, dodoties bēgļu gaitās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju utml.

 

NOSLĒGUMS

Situācijā, kad Latvijas teritoriju pārvaldīja viena – nacionālsociālistiskās Vācijas – vara, turklāt draudēja arī otras – PSRS okupācijas varas atgriešanās, Latvijas tautas pašnoteikšanās centienus un vēlmi atgūt valstisko neatkarību pauda spontāni un pakāpeniski izveidojusies nacionālā pretošanās kustība, kam piemita dažādas organizētas un neorganizētas izpausmes. Atšķirībā no nacistu okupētās Rietumeiropas, pretošanās kustībām Baltijas valstīs nācās cīnīties ne tikai pret vienu, bet diviem ienaidniekiem – Padomju Savienību un nacionālsociālistisko Vāciju. Baltijas tautu interesēs nebija nacistiskās Vācijas militārā spēka vājināšana cīņā pret PSRS, jo konkrētajā vēsturiskajā situācijā tā bija vienīgā militārā vara, kas varēja aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos. Tas arī bija iemesls tam, ka nereti kolaborācija ar nacistiem tika uzskatīta par sadarbību ar mazāko ļaunumu, bet pretošanās kustībai pret nacistiem lielākoties bija nevardarbīgs raksturs. Kaut arī Latvijas tautai nebija lemts izmantot savas pašnoteikšanās tiesības un atjaunot neatkarīgu Latvijas Republiku, tomēr kara gados izveidotie sakariem starp nacionālo pretošanās kustību un Rietumu sabiedrotajiem ielika pamatus un spēlēja savu lomu Baltijas valstu neatkarības atgūšanā un to starptautiskajā atzīšanā pusgadsimtu vērlāk.

Ieteicamā literatūra

H. Biezais, Kurelieši: Nacionālās pretestības liecinieki, Itaka, Mežābele, 1991.

E. Andersons, L. Siliņš u. c., Latvija un Rietumi: Latviešu nacionālā pretestības kustība. 19431945, Rīga: LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2002.

A. Ezergailis (ed.), Stockholm Documents. The German Occupation of Latvia. 19411945: What Did America Know? (Symposium of the Commision of the Historians of Latvia, 5). Riga: Publishers of the Historical Institute of Latvia, 2002.

Dz. Ērglis, Latvijas Centrālās padomes vēstures nezināmās lappuses. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2003.

J. Swain, Latvia’s Democratic Resistance: a Forgotten Episode from the Second World War, European History Quarterly, 2009, 39 (2), pp. 241-263.

U. Neiburgs, Draudu un cerību lokā: Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941-1945), Rīga, Mansards, 2017.

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Gunārs Astra

Gunārs Astra