X

Latvijas okupācijas vēsture

Salaspils nometne.  Vēsture un piemiņa

Salaspils nometne. Vēsture un piemiņa

Autors: Uldis Neiburgs

No Otrā pasaules kara beigām līdz mūsdienām par Salaspils nometni atklātībā ir pausti dažādi viedokļi. Ilgus gadus dominējošais bija Padomju Savienībā izplatītais uzskats, ka Salaspils bijusi “nāves nometne”, kurā iznīcināti vismaz 53 000 (nometnē un tās filiālēs kopā – 100 000) padomju pilsoņu. Reizē ar to tika radīts priekšstats, ka Salaspils nometnē bijuši tik drausmīgi dzīves apstākļi, ka ieslodzītie nogalināti un pazemoti nepārtraukti un visādos veidos, šeit notikuši masveida medicīniskie eksperimenti ar bērniem, no kuriem tūkstoši miruši tāpēc, ka viņiem ņemtas asinis u.tml. Vienlaikus padomju historiogrāfijā maz pētīts bija vācu gūstā nonākušo sarkanarmiešu liktenis karagūstekņu nometnēs Salaspils apkārtnē, tās mākslīgi sasaistot ar civilpersonām izveidoto nometni Salaspilī, daudzkārtīgi pārspīlējot ieslodzīto un mirušo cilvēku skaitu. Daudzi no šiem padomju propagandas radītajiem priekšstatiem vēlāk ir nonākuši arī zinātniskajā apritē un atstājuši iespaidu vēstures pētniecībā un sabiedriskajā domā vēl mūsu dienās.

SALASPILS NOMETNES STATUSS

Salaspils nometne ietilpa plašajā nacionālsociālistiskās Vācijas izveidotajā soda nometņu sistēmā. Sākotnēji Drošības policija un SD Latvijā Salaspili vēlējās veidot kā koncentrācijas nometni, bet Reiha drošības Galvenā pārvalde Berlīnē to noliedza. Tā atļāva izveidot “paplašinātu policijas cietumu”, kurā vēlāk kā atsevišķu nodaļu iekārtoja “darba audzināšanas nometni”. 1942./1943. gada mijā klāt nāca vēl viena “nodaļa”, kurā ievietoja notiesātos SS un policijas dienestā atrodošos igauņus, latviešus un lietuviešus, bet vēlāk arī igauņu un latviešu leģionu karavīrus. Līdz ar to Salaspils nometne laika posmā no 1942. gada maija līdz 1944. gada septembrim vienlaikus darbojās gan kā “paplašināts policijas cietums” un “darba audzināšanas nometne”, gan kā sodīto baltiešu policijas bataljonu un leģionu karavīru ieslodzījuma vieta, gan arī nometne ar vēl citām funkcijām, piemēram, tranzītā esošo ieslodzīto īslaicīgai uzņemšanai.

Salaspils nometne nekad nebija pakļauta Koncentrācijas nometņu pārvaldei (SS Wirtschaftsverwaltungshauptamt), un no šādas pakļautības Drošības policija un SD Latvijā vienmēr centās izvairīties. Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS šturmbanfīrers R. Lange visu laiku uzskatīja, ka Salaspils katrā ziņā jāpatur Drošības policijas pārvaldījumā, pār kuru tai ir neierobežota kontrole. Neapšaubāmi, Salaspils bija represīva soda nometne, bet tai bija savas īpatnības, ar ko tā atšķīrās no īstajām koncentrācijas nometnēm. Piemēram, uz Salaspili bija attiecināti Policijas cietumu, Darba audzināšanas nometņu un SS tiesas noteiktie kārtības noteikumi, kas bija citādi nekā koncentrācijas nometnēm. Tomēr pastāvēja arī līdzības ar koncentrācijas nometņu kārtību, ko Salaspils nometnes vadība arī nenoliedza, bet tās bija tikai līdzības, ne atbilstības. Piemēram, apcietināto iedalīšana dažādās kategorijās, darba noteikumi u. c.

SALASPILS NOMETNES IESLODZĪTIE

Līdz šim vēstures zinātnē visumā dominēja publikācijas par Salaspils nometnes celtniecības fāzi, kad tās būvniecībā bija iesaistīti no Vācijas un citām zemēm uz Latviju atvestie ebreji, kuru kopskaits pētniecībā novērtēts ap 1500–1800 (no tiem miruši līdz 1000) cilvēku.

Salaspils nometne tika izveidota arī tamdēļ, lai Rīgas cietumos nebūtu jātur nesamērīgi liels ieslodzīto skaits. Ja izmeklēšana pret kādu indivīdu bija pabeigta, viņu varēja nosūtīt uz Salaspils nometni, kā sodu parasti piemērojot drošības ieslodzījumu (Schutzhaft). Atkarībā no tā, vai pret šo personu bija veikta tikai izmeklēšana vai arī tā jau bija sodīta, cilvēkam tika piešķirts attiecīgs ieslodzītā statuss/kategorija Salaspils nometnē. Cik cilvēku visā Salaspils nometnes pastāvēšanas laikā bija tajā ievietots, nav precīzi nosakāms, jo ieslodzīto reģistri ir iznīcināti. Ir saglabājusies pilnīga statistika par ieslodzīto skaitu tikai atsevišķos datumos. Piemēram, 1943. gada janvārī Salaspils nometnē bija ieslodzīti 1857, 1. aprīlī – 1990, bet maijā – 2197 cilvēki. Vēl trūcīgākas ir ziņas par sodīto personu iedalījumu A, B, C kategorijā.

Personas, kas nonāca Salaspilī izveidotās “darba audzināšanas nometnes” daļā, bija sodītas ar ieslodzījumu līdz 56 dienām. Arī par šīs kategorijas ieslodzītajiem pieejama tikai ļoti nepilnīga statistika. Tikai aptuveni var pieņemt, ka Salaspils nometnē vidēji mēnesī uzturējās 70–80 darba noteikumu pārkāpēju. Tas nozīmē, ka visā nometnes pastāvēšanas laikā viņu kopskaits varēja sasniegt 1800 personu.

Arī informācija par cilvēkiem, kuri bija aizturēti partizānu apkarošanas un piespiedu darbaspēka vervēšanas akcijās un caur Salaspils nometni vēlāk nosūtīti tālāk uz Vāciju, ir nepilnīga. Cik personu nonāca Salaspilī no 1943. gada februārī–aprīlī Baltkrievijā īstenotās akcijas “Ziemas burvība” (Winterzauber), nosakāms tikai aptuveni. Zināms, ka no 7465 šajā akcijā sagūstītajiem cilvēkiem uz Salaspils nometni atveda apmēram 4000 personu. No 1943. gada augustā/septembrī Latgalē realizētās akcijas “Vasaras ceļojums” (Sommerreise) Salaspilī nokļuva 3284 cilvēki. Par dažiem sīkākiem transportiem, kas arī tika nosūtīti uz Salaspils nometni, precīzu ziņu trūkst. Akcijas “Ziemas burvība” laikā sagūstītie bērni pēc nonākšanas Salaspils nometnē tika šķirti no vecākiem un nometnē uzturējās salīdzinoši īsu laiku. Aptuveni 1700 bērnu jau līdz 1943. gada aprīļa vidum bija no nometnes atbrīvoti un izvietoti Rīgas novada pagastu lauku saimniecībās un citās ģimenēs. Kaut arī šiem bērniem apstākļi Salaspils nometnē bija ļoti smagi un traumatiski, nav pamata uzskatīt, ka nometnē būtu notikušas masveida bērnu slepkavības. Nav noliedzams, ka daļa bērnu (lielākoties paši mazākie) pēc atvešanas uz Salaspili šeit nomira (dati svārstās starp 250 un 650 mirušajiem), bet tās bija nepilnvērtīgā uztura, bada, slimību un epidēmiju sekas, nevis medicīnisku eksperimentu rezultāts.

No 1943. gada pavasara Salaspils nometnē speciālā nodalījumā sāka ievietot latviešu, lietuviešu un igauņu policijas bataljonu karavīrus, kuri bija notiesāti par dažādiem pārkāpumiem. Vēlāk uz nometni nosūtīja arī XVI SS un policijas tiesas notiesātos igauņu un latviešu leģionārus. 1943. gada decembrī šīs kategorijas ieslodzīto skaits bija 204 personas, bet 1944. gadā militārpersonu skaits nometnē strauji pieauga. Kaut arī par viņu atrašanos Salaspils nometnē nav atrodama precīza statistika, zināms, ka jūlijā/augustā aptuveni 2000 Salaspilī ieslodzīto karavīru ieskaitīja jaunizveidotajos soda un būvbataljonos Latviešu leģiona Ģenerālinspektora štāba pakļautībā.

Kopumā pēc aptuveniem aprēķiniem iespējams konstatēt, ka visā Salaspils nometnes pastāvēšanas laikā šeit ilgāku vai īsāku laika posmu bija ieslodzīti 21 855–23 035 cilvēki, no kuriem 11 735 bija dažādās akcijās pārvietotas personas, kas Salaspilī uzturējās tikai īsu laiku, bet vēlāk tika nosūtītas citur.

SALASPILS NOMETNES BILANCE

Salaspils nebija “nāves nometne” tādā izpratnē, ka uz turieni neveda cilvēkus, lai viņus tur speciāli iznīcinātu. Salaspils nometnē arī nebija gāzes kameru, un uz turieni nesūtīja gāzes automašīnas, lai tajās masveidīgi slepkavotu ieslodzītos. Tomēr daļai ieslodzīto Salaspils nometne patiešām kļuva par viņu nāves vietu, bet daudziem ieslodzītajiem vairāk vai mazāk tā bija skarbs izdzīvošanas pārbaudes starpposms tālākajā ceļā uz koncentrācijas nometnēm ārpus Latvijas. Ja no Salaspils nometnes uz koncentrācijas nometnēm Vācijā un Polijā nosūtīja aptuveni 4000 ieslodzīto, tad var pieņemt, ka no viņiem gāja bojā vairāk nekā 1500 cilvēku.

Pieaugušos tranzītieslodzītos, kurus aizturēja akcijās “Ziemas burvība” un “Vasaras ceļojums” (kopā ap 4000 personu), nosūtīja uz Vāciju, kur viņus nodeva Ģenerālpilnvarotā darbaspēka izmantošanai (Generalbevollmächtigter für den Arbeitseinsatz) rīcībā. Tālākais šo cilvēku liktenis bija atkarīgs no tā, kādai strādājošo kategorijai viņi tika pieskaitīti. Kādas bija citu akciju laikā aizturēto un vēlāk caur Salaspili uz Vāciju nosūtīto cilvēku (4500 personu) tālākās gaitas, nav zināms. Lielā mērā tas bija atkarīgs no tā, vai šīs personas Vācijā tika ievietotas koncentrācijas nometnē vai nodotas Ģenerālpilnvarotajam darbaspēka izmantošanai. Piederība darbaspēka kategorijai deva labas iespējas Vācijā karu pārdzīvot. Tranzītieslodzīto personu likteņi pēc kara, proti, cik no viņiem izdzīvoja, cik atgriezās Latvijā, Baltkrievijā vai Krievijā, līdz šim nav pētīti, bet ziņas par to atrodamas vien atsevišķās atmiņu publikācijās. Tomēr zināms, ka kara beigas Latvijā sagaidīja aptuveni 2700 Baltkrievijas un Latgales bērnu, kurus neaizsūtīja uz Vāciju, bet sadalīja pa zemnieku saimniecībām, audžuģimenēm un dažādām bērnu iestādēm.

Pirmajos pēckara gados padomju okupētajā Latvijā atrašanās ieslodzījumā Salaspilī nereti tika uzlūkota ar zināmām aizdomām par izdzīvojušo personu uzticamību padomju režīmam vai pat par viņu sadarbību ar vācu okupācijas varu, ja jau šie cilvēki nacistu okupācijas laikā bija apcietināti, bet palikuši dzīvi un karu pārdzīvojuši. Tikai 20. gadsimta 60. gados tika izveidota “Salaspils koncentrācijas nometnē ieslodzīto biedrība”, kurā uzņēma ap 500 bijušo ieslodzīto. Šīs organizācijas vairākumu veidoja lielākoties komunistiski noskaņoti cilvēki, kuru ciešanas varēja un arī tika izmantotas padomju propagandas vajadzībām. Trūkst datu par bijušajiem Salaspils nometnes ieslodzītajiem, kuri kara beigas sagaidīja Vācijā un Latvijā vairs neatgriezās, kā arī par cilvēkiem, kas, nebūdami komunistiski noskaņoti, neiesaistījās bijušo Salaspils nometnes ieslodzīto pēckara aktivitātēs. Tikai aptuveni 500 pēc kara Latvijā reģistrēto bijušo nometnes ieslodzīto ir neliela daļa no 6000–7000 politieslodzīto kopskaita. Tas liek domāt, ka nāves pļauja koncentrācijas nometnēs ārpus Latvijas teritorijas ir bijusi ievērojama.

NOSLĒGUMS

Salaspils nometne ar savu nežēlību, brutalitāti un necilvēcīgajiem dzīves un darba apstākļiem maz atšķīrās no citām nacionālsociālistiskās Vācijas soda nometnēm. Tā nebija sevišķi liela – ar caurmērā 1800–2200 ieslodzītajiem, kuri šeit uzturējās vienā laikā. Kaut arī Salaspils nometnē ieslodzīto un bojā gājušo cilvēku skaits ievērojami atšķiras no savulaik padomju historiogrāfijā un propagandā paustajiem pārspīlētajiem skaitļiem, tas nekādā ziņā nemazina nacistu okupācijas varas un tās veiktajās represijās iesaistīto vietējo iedzīvotāju atbildību un vainu par šiem noziegumiem. Vēstures pētniecībā veiktā faktu noskaidrošana nav faktu relativizēšana vai falsificēšana, bet patiesības uzzināšana, kas ir svarīga gan Salaspils nometnes vēstures atspoguļošanā Latvijas un ārzemju akadēmiskajā vidē un publiskajā telpā, gan nacionālsociālistiskā režīma noziedzīgās sistēmas.

Ieteicamā literatūra

Céline Bayou, Eric Le Bourhis, Rendez-vous manqué entre histoire et mémoire. Le camp de concentration de Salaspils en Lettonie. In: Le Courrier des pays de l’Est, 6, No.1064, 2007, pp. 65–76.

Bлад Богов (Cост.), Приговоренные нацизмом. Концлагерь Саласпилс: забытая история. Сборник документальных свидетельств о злодеяниях немецких нацистов и их пособников в годы германской оккупации Латвии в 1941–1944 гг. Рига, 2011.

Andrej Angrick, Peter Klein, The “Final Solution” in Riga. Exploitation and Annihilation, 1941-1944. New York, Oxford: Berghahn Books, 2012

Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne, Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944. Rīga, Lauku Avīze, 2016

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Gunārs Astra

Gunārs Astra