Gunārs Astra (22.10.1931.– 06.04.1988.) bija Latvijas brīvības cīnītājs un nelokāms Latvijas Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, kurš nesamierinājās ar padomju okupāciju Latvijā un nevardarbīgi pretojās okupācijas varai pagājušā gadsimta 60.-80. gados.
Okupācijas režīms Gunāru Astru tiesāja divas reizes. 1961. gadā viņu apsūdzēja dažādās pretpadomju darbībās un piesprieda 15 gadus pastiprinātā režīma labošanas darbu kolonijā. Otro reizi 1983. gadā par pretpadomju aģitāciju un propagandu, piespriežot septiņus gadus ieslodzījumā sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā, piecus gadus izsūtījumā, kā arī atzīstot par sevišķi bīstamu recidīvistu.
1988. gada janvārī uz G. Astru tika attiecināts PSRS Augstākās padomes dekrēts par amnestiju un 1. februārī viņš tika atbrīvots. Pēc diviem mēnešiem viņš mīklainos apstākļos mira Ļeņingradas kara hospitālī.
Īpaša nozīme ir Gunāra Astras runai – 1983. gada 15. decembrī LPSR Augstākajā tiesā teiktajam pēdējam vārdam –, kas beidzas ar mūsdienās daudz citēto frāzi "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot". Šī runa, iespējams, ir viena no nozīmīgākajām politiskajām runām Latvijas valsts vēsturē. Tā pierāda, ka Latvijas valsts neatkarības ideja bija dzīva visu padomju okupācijas periodu.
