Vienlaikus ar Lietuvas okupāciju 1940. gada 15. jūnija rītausmā PSRS iekšlietu karaspēka speciālās vienības uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalināja trīs robežsargus, kā arī robežsarga sievu un dēlu. Desmit robežsargus un 27 civilpersonas sagūstīja un aizveda uz PSRS. 16. jūnijā – svētdienas pēcpusdienā – Latvijas valdība saņēma PSRS ultimātu, uz kuru bija jāatbild sešu stundu laikā. PSRS Latviju nepamatoti apsūdzēja 1939. gada savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumos, pieprasīja nekavējoties sastādīt jaunu valdību un bez ierobežojumiem ielaist Latvijā PSRS karaspēku, lai nodrošinātu līguma izpildīšanu.
Ievērojot milzīgo PSRS militāro pārsvaru pierobežā, brutālo uzbrukumu robežposteņiem, padomju iebrukumu Lietuvā 15. jūnijā, kā arī karabāzu klātbūtni un neseno Polijas likteni, Latvijas valdība cerēja novērst asinsizliešanu Latvijā un pavēlēja Latvijas armijai sagaidīt Sarkano armiju kā draudzīgas valsts karaspēku. Sarkanā armija okupēja Latviju 17. jūnijā. Tajā pašā dienā tā okupēja arī Igauniju. 17. jūnija vakarā prezidents Kārlis Ulmanis uzrunāja tautu un aicināja: “Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās!”
Vēl tagad Latvijā debatē, vai valdības un Ulmaņa paša lēmums bija pareizs. Vai nebija jāpretojas, lai gan, no militārā viedokļa, pretestība būtu varējusi ilgt tikai nedaudzas dienas? Vai nebija jāizteic starptautisks protests vai vismaz pasaulei jāpaziņo, ka valdība rīkojas piespiedu kārtā? Tagadējā Krievijas valdība neatzīst okupācijas faktu, atsaucoties uz šo valdības rīkojumu un Ulmaņa vēlāk parakstītajiem dekrētiem, kas notikušajam deva zināmu legalitātes aizsegu.
Kārlis Ulmanis, palikdams savā vietā, drīkstēja vienīgi apstiprināt Latvijas Republikas rīkojumus un likumus, kas drupināja viņa sākotnēji veidotās un beigās vienvaldīgi vadītās valsts pamatus. 21. jūlijā viņam bija jāparaksta pēdējais rīkojums – par savu atcelšanu no valsts prezidenta amata.
Par notikušo Latvijā un kaimiņvalstīs pasaule uzzināja maz. Tā ar bažām sekoja notikumiem Francijā un gaidīja tālāko nacionālsociālistiskās Vācijas rīcību. Lielbritānija gatavojās iespējamam Vācijas iebrukumam.
OKUPĀCIJA: TIESISKAIS ASPEKTS
Hāgas 1907. gada Konvencijas ceturtā sadaļa par sauszemes kara vešanu 42. pantā okupāciju definē šādi: “Teritorija uzskatāma par okupētu, kad tā faktiski atrodas ienaidnieka karaspēka varā. Okupācija aptver tikai to teritoriju, kur šāda pārvalde ir noteikta un var tikt īstenota.” Hāgas Konvencijas dažādie panti nosaka arī okupētājas varas pienākumus okupētajā teritorijā. Tā 43. pants nosaka, ka okupētājai varai “jādara viss iespējamais, lai pēc iespējas atjaunotu un nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību, respektējot [..] valstī spēkā esošos likumus.” 45. pants nosaka: “Ir aizliegts piespiest okupētas teritorijas iedzīvotājus zvērēt uzticību naidīgajai varai.” Un 46. pants: “Jārespektē ģimenes gods un tiesības, cilvēku dzīvība un privātais īpašums, kā arī reliģiskā pārliecība un prakse.” 52. pants savukārt nosaka, ka rekvizīcijām “jābūt samērīgām ar valsts resursiem un tādām, kas neiesaista iedzīvotājus pienākumā piedalīties militārās darbībās pret viņu pašu valsti”.
Pēc Otrā pasaules kara beigām Ženēvas 1949. gada Konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā papildināja Hāgas Konvenciju ar svarīgiem noteikumiem. 49. pants nosaka: “Piespiesta individuāla un masu pārvietošana, kā arī aizsargātu personu deportācijas no okupētās teritorijas uz okupētājvalsts vai jebkuras citas okupētas vai neokupētas valsts teritoriju ir aizliegtas, vienalga kuru motīvu dēļ.” 51. pants savukārt aizliedz okupētājai varai piespiest aizsargātas personas kalpot tās militārās vai palīgvienībās un izlietot spiedienu vai propagandu, lai nodrošinātu brīvprātīgu pieteikšanos karadienestam.
Jāievēro, ka abas konvencijas runā par kara laika okupāciju un okupētājas varas pienākumiem okupētajā teritorijā. Jāpatur arī prātā, ka Hāgas Konvencija tapusi laikā, kad karadarbība un teritoriju okupācija stipri atšķīrās no vēlākās prakses. It sevišķi Otrais pasaules karš izcēlās ar savu brutalitāti un gandrīz visu starptautisko konvenciju bezspēcību totalitāro varu vardarbības priekšā. Ženēvas 1949. gada Konvenciju daudzējādi var uzskatīt par Otrā pasaules kara prakses nosodījumu.
Tīri formāli var argumentēt, ka ne Hāgas, nedz arī pēc kara apstiprinātā Ženēvas Konvencija nav pilnībā attiecināma uz Baltijas valstīm. Hāgas Konvencija neparedzēja iespēju, ka kāda lielvara varētu okupēt kādu citu valsti bez karadarbības un tikai ar liela militāra pārspēka draudiem panākot varas nonākšanu savās rokās. Par to it kā runā 1929. gadā noslēgtais un gan Latvijas, gan PSRS ratificētais Kelloga–Briāna (Kellog–Briand) pakts, kas nosoda karu kā starptautiskās politikas instrumentu un otrā pantā paredz konfliktus risināt tikai miera ceļā. Bet ne PSRS, ne nacistiskās Vācijas okupācija Baltijā nebija “klasiska” arī citā nozīmē, jo ne viena, ne otra okupācijas vara neievēroja savus kā okupētājas varas pienākumus okupētajās zemēs, it sevišķi – kārtības un drošības uzturēšanu, iedzīvotāju neiesaistīšanu nelojālā rīcībā, dzīvības un mantas pasargāšanu.
Pēc būtības Baltijas valstis var uzskatīt kā militāri okupētas teritorijas no 1940. gada 17. jūnija līdz pat pilnas neatkarības atgūšanai 1991. gada 21. augustam.
OKUPĀCIJAS GAITA
Padomju Savienības politiskais mērķis bija ar varu, bet šķietami demokrātiskiem līdzekļiem sagraut Latvijas suverenitāti un pievienot Latviju Padomju Savienībai. Lai gādātu, ka Latvijas valsts likvidēšana norit pēc Maskavā sagatavotā scenārija, Latvijā jau 18. jūnijā ieradās PSRS Tautas Komisāru Padomes (valdības) priekšsēdētāja vietnieks, Staļina 1937./38. gada paraugprāvu prokurators Andrejs J. Višinskis. Lietuvā šo procesu organizēja PSRS ārlietu tautas komisāra vietnieks Vladimirs Dekanozovs, Igaunijā – Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Politbiroja loceklis un Centrālkomitejas sekretārs Andrejs Ždanovs.
Jau 19. jūnija vakarā Višinskis Latvijas Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim iesniedza Maskavā apstiprinātu Latvijas Ministru kabineta sarakstu, kas sastāvēja galvenokārt no nekomunistiem ar politikā nepieredzējušo mikrobioloģijas profesoru Augustu Kirchenšteinu priekšgalā. Sarakstu Ulmanis apstiprināja. Jaunā “Tautas valdība”, vadoties pēc Višinska direktīvām, nekavējoties stājās pie neatkarīgās Latvijas institūciju pārveidošanas, likvidēšanas un valsts sagatavošanas pilnīgai sovjetizācijai. Identiski rīkojās “Tautas valdības” abās pārējās Baltijas valstīs.
Savus īstos nodomus okupanti sākumā maskēja. 21. jūnijā Višinskis krieviski teica runu no PSRS sūtniecības balkona Rīgā un solīja respektēt Latvijas neatkarību. Runu Višinskis beidza ar saukļiem latviski: “Lai dzīvo brīvā Latvija!” un “Lai dzīvo Latvijas Republikas un Padomju Savienības draudzība!” Vēl kādu laiku plīvoja neatkarīgās Latvijas karogi.
PADOMJU TIPA VĒLĒŠANAS
It kā nolūkā atjaunot demokrātiju un atsaucoties uz organizēto demonstrāciju un “tautas” prasībām, okupācijas varas izveidotā valdība steigšus, neievērojot Latvijas Republikas vēlēšanu likumu, izsludināja Saeimas vēlēšanas. Tās ignorēja visus demokrātisku vēlēšanu pamatprincipus.
Vēlēšanas izsludināja 10 dienas pirms noteiktā vēlēšanu datuma, un saraksti bija jāiesniedz četru dienu laikā. Mainīja vēlēšanu likumu, lai padarītu neiespējamu citu partiju piedalīšanos. Tā okupācijas varas apstiprinātais “Latvijas darba tautas bloka” kandidātu saraksts bija vienīgais, ko deklarēja kā atbilstošu “visām likuma prasībām”.
Pārvarot šķēršļus, bijušajam Latvijas Republikas izglītības un tieslietu ministram Atim Ķeniņam gan izdevās izveidot alternatīvu “Demokrātisko latviešu vēlētāju” sarakstu, bet to tehnisku iemeslu dēļ nepielaida vēlēšanās. Ķeniņu un lielāko daļu opozīcijas kandidātu vēlāk arestēja, un daudzi no viņiem nonāca GULAGa nometnēs Padomju Savienībā.
T.s. Tautas saeimas vēlēšanas 14. un 15. jūlijā notika stingrā okupācijas iestāžu un armijas pārraudzībā. Lai vēlāk varētu pārbaudīt, ka balsotāji izdarījuši pareizo izvēli par “Latvijas darba tautas bloku”, pasē iespieda zīmogu par piedalīšanos vēlēšanās. Tāds bija arī iespiests agrākajās demokrātiskajās vēlēšanās, bet atšķirībā no šīm tās bija daudzpartiju vēlēšanas, un zīmogs vienīgi nodrošināja, ka vēlētājs nobalso tikai vienreiz. Maskava paziņoja oficiālos rezultātus: Latvijā vēlēšanās piedalījušies 94,8% balsstiesīgo un par vienīgo kandidātu sarakstu nobalsojuši 97,8%. Tā kā nebija vēlētāju reģistra, piedalījušos skaits stipri apšaubāms. Igaunijā par vienīgo sarakstu nobalsojuši 92,8%, Lietuvā pat 99,2%.
