2018. gada 1. jūlijā apritēja 25 gadi, kopš dibināts Latvijas Okupācijas muzejs un tika atvērta pirmā muzeja izstāde. Atzīmējot apaļo jubileju, publicējam rakstu sērija "Okupācijas muzeja gariņš stāsta" par muzeja tapšanu un attīstību. Lasiet tos arī laikrakstos "Brīvā Latvija" un "Laiks".
1. KĀ TAS VISS SĀKĀS
Te Latvijas Okupācijas muzeja gariņš. Kas tas, kas viņš, jūs jautāsit? Vai gaidījāt spoku? Nu jā, vecās ēkās, it sevišķi pilīs, palaikam dzīvo spoki. Arī Muzeja ēkā bieži spokojas Ļeņins. Un nu jau 170 gadus Eiropā un pasaulē apkārt klīst Marksa un Engelsa palaistais komunisma rēgs. Hitlera nacisma parādība it kā bija izdzēsta, bet nupat liekas, ka varbūt ne gluži un ne visai. Visas šīs būtnes ir nemateriālas, bet cilvēku iztēlē tomēr dzīvas un – nepatīkamas. Man Muzejā dzīvojot, gadījies arī ar tām satikties. Brrrr. Jo, lai gan arī nemateriāls, es esmu labais gariņš, kurš nevienu nebaida un nevienu neapdraud, kurš negrasās pasauli mainīt, bet kurš – pats neredzams – redz visu, kas Muzejā noticis un notiek, kurš Muzejam dzīvo līdzi priekos, bēdās, darbos un reizēm arī nedarbos. Lasīt tālāk
2. 0 – 1 – 10 000 – 100 000 – 1 000 000 – 10 000 000Pat man kā gariņam, aizraujas elpa, domājot par to, kā Latvijas Okupācijas muzejs audzis pirmajos 25 gados. Esmu mazliet ieskatījies skaitļos – apreibinoši.
Jāsāk no nulles. Iesākumā nebija nekā. Ar neko jāsāk visi salīdzinājumi. Vispirms jau cilvēki. Vispirms nāca viens ar savu ideju, tad divi, trīs, daudzi. Ir apbrīnojami, cik ātri Muzeja ideja apgaroja citus. Profesors Paulis Lazda to izstāstīja Gundegai Michelei, Rūsiņam Albertiņam, Richardam Pētersonam, Annai Zoldnerei, citiem un citi cits citam, trimdas un Latvijas cilvēkiem. Dibinātāji bija 11, bet drīz jau to bija desmiti, simti. Lasīt tālāk
3. OMF, OM, LOM, OMFA, OMB, LOMBPirms nedēļas biju klāt Latvijas Okupācijas muzeja biedrības biedru sapulcē. Būtu jāsaīsina LOMB, bet parasti saka OMB. Es kā sava veida Muzeja vēsturnieks atkal atceros, kā šie akronīmi sākās un veidojās un kādi tie laika gaitā bijuši.
Oficiāli 1993. gada 6. maijā 11 dibinātāji nenodibināja vis Muzeju, bet "Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fondu." Es esmu redzējis dokumentu. Melns uz balta. Un to īsi apzīmēja ar trim burtiem OMF. Būtu jau savādi: L50GOMF vai, ja lietotu romiešu ciparu 50 vietā, LLGOMF. Toreiz saprāts vadīja muzeja tēvus un mātes. Lasīt tālāk
Ēka blakus Rīgas Rātslaukumam daudziem nepatika un to saukāja par "melno kasti." Vēl ļaunāk – par "melno bleķa kasti." Bet tā līdz 2012. gadam bija manas mājas. Tur es dzīvoju līdzi Latvijas Okupācijas mūzeja ļaudīm. Īstenībā viņiem tas nebija viegli. Kā tiem nācās spiesties un saspiesties! Pat man kā garam pagraba telpās reizēm sāka trūkt gaisa. Lasīt tālāk
Bites, jūs jautāsit? Jā, arī es nevarēju ticēt. Bet vienu dienu Latvijas Okupācijas muzeja pagaidu mājvietas vestibilā ieradās bišu strops ar visām bitēm! Viņas gan nelidoja apkārt, jo ir cieši piestiprinātas pie stropa. Bet bites gan. Bišu gari bronzā.
Par bitēm savs stāsts. Ne par medu, bet par latviešu leģionāriem un viņu likteni. Man it bieži gadās ar viņu gariem satikties muzeja krātuvēs, kur guļ viņu atmiņu stāsti un piemiņas lietas. Lasīt tālāk
6. PAR NĀKOTNES NAMU
Nejaušs viesis to varbūt nepamana, bet šajās dienās Muzeja saimē es jūtu tādu kā pacilājumu, un ne tikai par Zedelgemas bitēm, kas te spieto.
Ieklausoties sarunās saprotu: runā par celtniecību. "Valsts nekustamie īpašumi" esot iekustējušies. Noslēgts konkurss un izlemts, kas cels Nākotnes Namu. Jau vasarā varētu pamatakmenī guldīt kapsulu ar vēstījumu nākotnei. Būšot tajā arī visu to vārdi, kuri ziedojuši, lai Nākotnes Namā varētu iekārtot jauno ekspozīciju, darba telpas un krātuves. Lasīt tālāk
7. TOP LATVIJAS SIMTGADES STĀSTS
Jau stāstīju, ka top jaunā Mūzeja ekspozīcija. Liekas: tā jau tik ilgi tapusi, ka kļuvusi veca. Atceros, kā viss sākās pirms 12 gadiem. Nolēmu paskatīties pār plecu plānotājiem, un sev par prieku atklāju, ka palikuši gan toreiz tapušie apveidi un stāsts, bet daudz kas tomēr ir stipri citāds un daudz kas nācis klāt. Un tas, kas redzams, neesot arī vēl pats pēdējais, man iečukstēja mākslinieks. Šoreiz pastāstīšu par Latvijas pirmo neatkarības laiku. Lasīt tālāk
8. KĀ LAKATIŅŠ NO MŪZEJA NONĀCA MEMORIĀLĀ
Mūzeja krājumos glabājas daudz piemiņas lietu. Tās Mūzejam parasti dāvinājuši cilvēki, kam tā bijušas dārgas, bet ar kuŗām viņi gatavi dalīties. Tā Mūzejā nonāca Mērijas Stakles lakatiņš ar viņas stāstu.
Mēriju no Latvijas izsūtīja uz Sibīriju lielajā 1949. gada 25. marta deportācijā. Lasīt tālāk
9. DIVI GRAŠI, DAUDZ DOLĀRU UN LATU PIEMIŅAI
Es jau domāju, ka tas piesaistīs jūsu uzmanību. Kā no diviem grašiem radīsies daudz dolāru un latu? Te gan runa par diviem grašiem ar lielo G, par Birutu un Augustu Grašiem. Viņi 2007. gadā iecerētajam Nākotnes Namam ziedoja $ 100 000 jeb toreiz 52 000 latu Birutas 1941. gadā deportēto radinieku Mārtiņa Leģera un Zonbergu ģimenes piemiņai. Lasīt tālāk
10. LATVIEŠU LEĢIONĀRI LATVIJAS OKUPĀCIJAS MŪZEJĀ
Atceros, kā reizi pirms cikcikiem gadiem, jā gan – 2003. gadā, vecajā Mūzeja ēkā bija uzbūvēts bērza sprunguļu ceļš. Tādus būvēja latviešu kaŗavīri 2. pasaules kaŗa frontē pie Volchovas. Tas tur tālu ziemeļos, purvos pie Ļeņingradas. Lasīt tālāk
11. UZ SIBĪRIJU, UZ MŪŽU …
Marta beigās man Mūzejā vienmēr daudz draugu. Nupat bija latviešu leģionāri. Tagad sāk ierasties lielās 1949. gada 25. marta deportācijas gari, kuŗu ir daudzum daudz. Arī šogad – tieši Pūpolsvētdienā! – būs gājiens no Mūzeja vecās ēkas uz Brīvības pieminekli. Pēc tam daudzi atnāks uz mūsu pagaidu telpām Raiņa bulvārī, lai sasildītos un pabūtu kopā ar savējo atmiņām un gariem. Nav jau daudz viņu palicis, bet Mūzejā glabājas viņu un jau aizgājušo atmiņas – uz mūžu. Lasīt tālāk
12. SKOLĒNI, DEPUTĀTI UN LATVIJAS DĀRGUMI MŪZEJĀ
Pavasarim atnākot un gāju putniem atgriežoties, arī Mūzeja pagaidu mītnē es vēroju lielāku rosību. Šaurajā vestibilā reizēm pat gariņam ir grūti izspraukties cauri skolēnu bariem. Te no Liepājas, te no Preiļiem, te tepat no Rīgas. Kādreiz viņi sēdēja un mācījās izstāžu zālē. Tagad pagrabā iekārtota atsevišķa istaba, kur arī var darboties. Kad uzbūvēs Nākotnes Namu, būs pavisam lieliski, jo skolēniem būs atsevišķa mācību telpa blakus izstāžu zālēm. Mūzejs ir lepns par savu Izglītības nodaļu. Lasīt tālāk
13. MUZEJA LABIE GARIŅI – GIDI
Kā jau gariņi, viņi ir visur un dara gan redzamus, gan nepamanītus labus darbus. Tie ir Mūzeja gidi. Viņi gan nāk un iet – cik gan viņu nav bijis gadu gaitā! – bet viņi vienmēr ir. Viņi Mūzeja viesus laipni sagaida pie durvīm. Viņi vada viesu grupas ekspozīcijā. Viņi darbojas ar skolēnu klasēm. Viņi ir tik dažādi un runā tik dažādās valodās! Kaut lielākā tiesa viņu ir jauni, viņi ir gudri un prot labi izstāstīt vēsturi. Gribas gandrīz teikt, ka bez viņiem Mūzejs nebūtu tas, kas tas ir. Viņi ir sava veida asinsrite. Lasīt tālāk
14. VIŅI NĀK NO VISĀM PASAULES MALĀM!
Viņi – tie ir Mūzeja apmeklētāji. Ieejas gaitenī viņi var saspraust krāsainas adatiņas pasaules kartē, lai atzīmētu vietas no kuŗām nākuši. Ir no visiem kontinentiem. Visvairāk jau no Eiropas – tur adatiņu tik biezs, ka pietrūkst vietas. Arī ASV, Kanādā un Austrālijā netrūkst. Daudzas no tām sasprauduši trimdas latvieši. Pat Japānā un Krievijā adatiņas. Antarktīdā – nav. Lasīt tālāk
15.JAPĀNAS ĶEIZARS UN ĶEIZARIENE
Reizēm aizmirstas, ka Mūzejs iekļauts Latvijas Valsts protokolā. Tas nozīmē, ka augstiem Latvijas viesiem piedāvā apmeklēt Mūzeju, lai viņus iepazīstinātu ar Latvijas okupācijas vēsturi. Man patīk būt klāt visā procesā, jo nav jau tā, ka augstie viesi vienkārši ienāk un piesakās. Vispirms ierodas delegācija no vēstniecības un pārrunā apmeklējuma norises gaitu. Ko mēs rādīsim, kur stāvēs prese, kur parakstīsies augsto viesu grāmatā, ko svarīgi ievērot. Parasti visam jānotiek 25 minūtēs. Precīzi! Pirms apmeklējuma Mūzejs jāslēdz, un to pārmeklē drošības dienesta ļaudis ar sunīšiem. Viss ļoti nopietni – pēc protokola. Par šiem apmeklējumiem var daudz stāstīt, un es neskopošos, bet šoreiz par vienu, kas man pašam likās ļoti aizkustinošs. Lasīt tālāk
16. MAINĪGAIS MAIJA MĒNESIS MŪZEJĀ
Mani šogad atkal aicina uz Valpurģu nakts svinībām Brokena kalnā Vācijā. Bet ne man tā īsti ar raganām, ne velniem. Tur jau drīzāk vieta Ļeņina un Staļina spokiem kā Hitlera viesiem.
Brīnums gan, ka viņi pēc tādām 30. aprīļa nakts dzīrēm būtu gatavi 1. maija mītiņiem un gājieniem Starptautiskajā strādnieku dienā, sarkaniem karogiem plīvojot un "Internacionālei" skanot. Piedodiet, tas gan attiecas uz Ļeņinu un Staļinu, un Mūzeja jaunajā ekspozīcijā netrūks piemēru, ar kādu "prieku" mēs piedalījāmies. Lasīt tālāk
17. ZEDELGEMAS BITES IR DUSMĪGAS
Grūti saprast. Zedelgemas leģionāru pieminekļa bites Mūzejā tādas nemierīgas. Varētu jau būt, ka pavasaris, kaut arī šogad pavēls. Bet savādi – no vienas puses priecīgs pacilājums, no otras – gandrīz vai dusmas. Pacilājums noteikti sakarā ar topošo Pieminekli brīvībai, ko Zedelgemā atklās 23. septembrī. Lasīt tālāk
18. Stop the Presses!
Uzmanību! Jaunas, vēl nebijušas ziņas! Avīzes speciālizlaidums. Jā, kādreiz tiešām avīzēs bija jaunākās ziņas. Tagad sanāk – vecākās ziņas, jo jaunākās jau sen izplatījušās pa visu pasauli gaismas ātrumā.
Kad jūs lasīsit šo stāstu, jūs jau droši vien zināsit: BEIDZOT Mūzeja Nākotnes Namam ir izvēlēts celtnieks. Un ja nu nezināt – stop the presses! Lasīt tālāk
19. Latviešu strēlnieku durkļi vecajā Mūzeja ēkā
Man visu laiku rūp, kas notiks ar gariem, gariņiem, spokiem un rēgiem vecajā Mūzeja ēkā, kad tā pārtaps Nākotnes Namā. Ne jau ar visiem viegli sadzīvot, un ceru, ka daži no tiem pratīsies aizvākties, bet ir arī daži, no kuŗiem negribas šķirties. Man liekas, ka latviešu strēlnieku gariem ir vieta arī Nākotnes Namā. Ceru, ka viņu pēdas saglabāsies un atgādinās ne tikai par strēlniekiem pašiem, bet arī par viņu lomu un likteni Latvijas vēsturē. Lasīt tālāk
20. Gandrīz vai gatavs tāds kā leļļu muzejs
Nu jau gandrīz klāt tas brīdis, kad pirmo lāpstu durs zemē un sāksies celtniecības darbi. Tāpēc ielidinājos apskatīties, kā veicas ar jaunās ekspozīcijas darbiem. Kad gatavs būs Nākotnes Nams, jābūt gatavai ekspozīcijai. Lasīt tālāk
21. Ieejam Gulaga sasalušajā ellē
Jā, tuvojas 14. jūnijs. To datumu 1941. gadā neviens nekad neizdzēsis no latviešu nācijas atmiņas. Jo tas bija pēkšņs, negaidīts kritiens Staļina Gulaga sasalušajā ellē. Lai ko varēja sagaidīt, kaut ko tik nežēlīgu nevarēja pat iztēloties. Bet padomju vara zināja, ka nepietiek tikai iznīcināt valsti, vajag iznīcināt arī tos, kuri šo valsti reiz vadīja, kuŗi varētu vadīt atkal. Lasīt tālāk
22. Cigarešu papīra baisie noslēpumi
Par Gulagu runājot ... Starp pirmajām piemiņas lietām Mūzeja vecajā ekspozīcijā bija tādi kā cigarešu rullīši. Tie bija satīti tik tiešām no plāna cigarešu papīra, bet tos neviens nelietoja smēķēšanai. Tajos glabājās kāds liels noslēpums, kas doktoram Jānim Šneideram būtu maksājis smagu sodu, ja kāds sargs tos būtu atradis pie viņa kratīšanā. Lasīt tālāk
23. Burvju žogs ap veco Mūzeja ēku!
Viņudien devos uz Mūzeja 25 gadu svinībām. Mūzeju gan svinīgi atvēra 1993. gada 1. jūlijā, bet šogad tai dienā Dziesmu svētku gājiens. Tādēļ svinēja 27. jūnijā, Melngalvju namā. Kā direktors teica – iespējami tuvu vecajam namam. Lasīt tālāk
24. Uz Muzeju atnāk mežs
Jā, gandrīz kā Šekspīra Makbetā Birnamas mežs, tā muzeju naktī maijā Latvijas mežs atnāca uz Latvijas Okupācijas muzeju un tur aug vēl joprojām. Katrreiz, kad lidinos augšup pa kāpnēm no vestibila uz koridoru pirmajā stāvā, redzu mežu un kokos pakārtu šūpuli. Ko gan tas tur dara? Un kāpēc mežs atnāca uz mūzeju?
Lasīt tālāk
25. Muzeja grāmatu veikalā
Atceros, kā savā laikā vēl vecajā namā pie Mūzeja grāmatu galda, toreiz bija pareizāk teikt – grāmatu plaukta, piestāja Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš. Gribot apskatīties, vai kas jauns. Te esot labākais grāmatu klāsts par okupācijas tēmu Rīgā. Domāju, ka tas nav daudz mainījies. Mūzeja pagaidu telpās grāmatu veikalam sava istaba, kur plaukti un galdi pilni. Lielākā tiesa latviski, bet ir arī angliski, vāciski, krieviski. Veikalā pārdod arī Mūzeja Audiovizuālās krātuves vērtīgās dokumentālās filmas. Lasīt tālāk
26.Stūŗa mājas noslēpumi
Uz Stūŗa māju dodos nelabprāt. Tur tik daudz sastapšanos ar čekistu un viņu upuŗu gariem. Tā nav laba gaisotne, kas šeit valda jau kopš 1940. gada, kad Čeka tur iekārtoja cietumu un veica tur savus noziedzīgos darbus pret latviešiem, kuŗi mīlēja savu valsti. Lasīt tālāk
27. Vēl nav par vēlu bet jau gandrīz!
Laiku pa laikam aizlaižos līdz vecajai Mūzeja ēkai. Tur jau gatavojas celtniecībai. Par to drusku vairāk nākamreiz. Mūzejā pa to laiku notiek mīklu minēšana. Kad pamatakmenī guldīs laika kapsulu ar to ziedotāju vārdiem, kas ziedojuši Mūzeja iekārtošanai Nākotnes Namā? Vajadzību daudz: jaunajai ekspozīcijai, darba un mācību telpām, krātuvju telpu iekārtošanai un daudz kam citam, lai Nākotnes Namā varētu efektīvi strādāt. Lasīt tālāk
28. Plakātu un skaitļu rinda pie Mūzeja sētas
Bijušās ASV vēstniecības ēka, kur nu jau gandrīz sešus gadus „pagaidām” uzturas Latvijas Okupācijas Mūzejs, ir labi nocietināta. No ietves to šķir pamatīga dzelzs sēta. Mūzeja ļaudis izgudrojuši, ka tā var kalpot, lai tur piestiprinātu plakātus, kas liecina par Mūzeja dzīvi ēkā aiz sētas. Ziemsvētkos tur bija izstādīti Sibīrijā tapuši apsveikumi, katrs ar savu stāstu. Bet nupat parādījusies jauna plakātu rinda, kas stāsta par Mūzeju skaitļos. Iespaidīgi. Pats pirmais plakāts, no Brīvības pieminekļa puses nākot, vēsta, ka Mūzeja veikalā varot iegādāties 200 dažādu preču, galvenokārt grāmatas. Kad stāstīju par veikalu, nezināju, tagad zinu. Visā plakātu rindā lielākais skaitlis ir 2 000 000, mazākais – 52. Gribat minēt? Lasīt tālāk
29. Briesmu skati Latviešu strēlnieku laukumā
Aizlidoju apskatīties, kas notiek vecajā ēkā. Labi, ka jau agrāk biju tur mazliet plivinājies. Būvdarbi sākušies, par ko oficiāli liecina liels plakāts ar visu atbildīgo vārdiem. Pats sākums liekas gana briesmīgs. Viss bruģis izcelts. Kad pielidoju, jauca nost kāpnes. Viss, kā jau pienākas latviešu sarkanajiem strēlniekiem par godu – sarkanā granītā. Pievienojos apmeklētājam, kuŗš ziņkārīgi skatās caur žogu. Lasīt tālāk
30. Birkerta gars klusumā
Viņš pieteicās pavisam klusi tieši 15. augustā. Pirms gada tai dienā architekts Gunārs Birkerts viņu atlaidis. Tagad viņš apmeklē Birkerta vietas un vēl dzīvos draugus. Tas, kas notiek ar Nākotnes Namu, viņam licies apmeklēšanas vērts. Jā, izskatoties pēc postažas, bet viņš zinot – no tās tapšot lieliska celtne, tieši tāda, kā iecerēta. Lasīt tālāk
31. Nebeidzamais 23. augusts
Šis datums, reiz iesācies, negrib beigties. Un nedrīkst beigties, jo tas aiz sevis atstājis tik daudz spoku, garu, veļu un dvēseļu. Iesākās 1939. gadā Maskavā -- ar diviem parakstiem zem līguma, kas līdzīgi revolucionāra Gavrilo Principa šāvieniem Sarajevo pilsētā 1914. gadā noveda pie pasaules kaŗa. Nevajadzēja revolucionāra pistoles Sarajevo ielā. Pietika ar spalvu pie rakstāmgalda. Lasīt tālāk
32. Atgriešanās uz palikšanu
Kapi latviešiem ir sevišķa vieta. Vienmēr bijuši, vienmēr būs. Tā ir vieta, kur dzīvie sastopas ar aizgājušajiem. Šī sastapšanās latviešiem īpaša jau no seniem laikiem. Aizgājušo garus mūsu senči sauca par veļiem. Rudens laikā, kad pār laukiem veļas migla, viņi nāca apraudzīt dzīvos savējos, un dzīvie savējie dalījās ar viņiem vasaras ražā, atminējās, pieminēja un gādāja, lai dzīvā paaudžu ķēde turpinātos. Lasīt tālāk
33. Vēstījums nākotnes cilvēkam
Jūtos drusku kā pētnieciskais žurnālists. Man ļoti gribējās uzzināt, kas īsti būs kapsulā, ko 13. septembrī guldīs Nākotnes Namā tur, kur beidzas vecais nams un sākas jaunā piebūve. Zīmīga vieta. Bija skaidrs, ka tur būs vēstījumi un Nākotnes Nama ziedotāju saraksts, bet ko gan vēstīs vēstījumi? Un kam? Man palaimējās valdes priekšsēža papīrgrozā atrast lapu, kas, liekas, varētu būt viņa vēstījums vai vismaz uzmetums. Lai jums nebūtu jāgaida, kad tālā nākotnē kāds kapsulu atvērs, te ir tas, ko atradu un ar ko dalos. Lasīt tālāk
34. Nākotnes Nama un Mūzeja pamati un balsti
Tas bija savādi pacilājošs brīdis. Uz galdiņa blakus lielai javas bļodai bija izvietotas ķelles un cimdi. Piemiņas ķivere ar Birkerta vārdu, viņu pieminot, pa vidu. Nezin kam bija ienācis prātā atskaņot Vāgnera Lohengrīna 3. cēliena prelūdiju. Tā nu marša ritmā valdes priekšsēdis skrūvēja ciet kapsulu ar vairāk nekā Nākotnes Nama 1000 ziedotāju vārdiem, ar viņa paša, Mūzeja tēva Pauļa Lazdas un "Valsts nekustamo īpašumu" vēstījumiem un jaunāko Mūzeja apkārtrakstu. Lasīt tālāk
36. Mūsējie, Pols un Zedelgemas gars
Mums gariem ir priekšrocības būt vietās un laikos, kur citi nevar. Arī aizkulisēs, par kuŗām laikam neviens cits nestāstīs. Arī – tikties ar citiem gariem. Zedelgemā satiku visnotaļ gaŗu un apgarotu garu – laikā jau no 1945. gada un telpā no Latvijas līdz Flandrijai. Man ar viņu tūlīt tikpat laba saprašanās Zedelgemas rātsnamā, kā mūsējiem, kas tur ieradās jau 22. septembra pēcpusdienā. Tur viņus jo sirsnīgi sagaidīja ar cienastu un iespaidīgu izstādi par latviešu kaŗavīriem Zedelgemas kaŗa gūstekņu nometnē. Lasīt tālāk
37. Saimnieki
Kad skanēja svinīgās runas, laika kapsulu guldot Nākotnes Nama pamatos, divi vīri publiski neteica nekā. Viņi pie kapsulai izurbtā cauruma betona pamatos stāvēja, smaidīja un sarunājās, šķietami priecīgi par notiekošo. Bet es zinu, ka viņiem būtu bijis arī publiski daudz ko teikt. Tie bija Ziedonis Grigorjevs (pa kreisi) un Artūrs Mekšs – tagadējais un kādreizējais Mūzeja saimnieks. Lasīt tālāk
38. Stāstiņš par stāstu
Stāsts – tas ir topošās jaunās ekspozīcijas stāsts par Latvijas vēsturi. Mūzeja jaunajā ekspozīcijā tādu ir vismaz trīs, kuŗi visi pārklājas. Viens ir stāsts, ko ekspozīcijā stāsta ar priekšmetiem, piemiņas lietām, ar tām saistītiem cilvēkstāstiem, fotogrāfijām, dokumentiem, dažādiem skaņu un gaismu efektiem, maketiem, citiem vārdiem – kā jau muzejā. Otrs ir vēstures stāsts, ko stāsta vēsturnieki kā jau vēsturnieki – ar visiem svarīgajiem notikumiem, datumiem un vietām, ievērojamu cilvēku darbu un nedarbu aprakstiem, ar attiecīgu dokumentāciju, skaitļiem un statistiku. Lasīt tālāk
39. Architekti
Bez architektiem nebūtu sākusies Mūzeja Nāktones Nama celtniecība. Tiesa, vienu brīdi likās, ka tieši architektu dēļ tā arī nesāksies. Bet lai nu kā, bez architektiem neiztikt. Pirmais ēkas architekts bija Gunārs Lūsis-Grīnbergs, kuŗš nesen aizgāja mūžībā. Atceros, ka viņam rūpēja gan viņa izplānotā ēka – 1970. gadā tā bija komūnistiskajā padomju valstī neierasta modernisma būve – gan arī latviešu strēlnieki, kam tā bija celta. Lasīt tālāk
40. Ai, valoda, valodiņa!
Kā gariņam man vienmēr licies, ka valoda ir kaut kas garīgs. Pirms nepilniem 150 gadiem par to jau runāja Kronvalda Atis. Tautas gars un kultūra izpaužas valodā. Valoda ir kopjama, veidojama. Un kā viņš un viņa laika biedri to kopa un veidoja! Valoda Kronvaldam bija darba rīks un ierocis pret visu ļaunu. Kas par kopšanu, par radīšanu, par valodas bagātības un tautas garamantu celšanu gaismā! Latviešu valoda pusē 19. gadsimta kļuva pilnvērtīgs un citām valodām līdzvērtīgs garīgs un praktisks darba rīks. Mūsu darba rīks. Lasīt tālāk
41. Par lāčplēšiem un kaŗavīriem
Gariem Lāčplēša diena 11. novembrī ir sevišķa, jo tajā piemin Latvijas varoņus – kritušos, viņsaulē aizgājušos un vēl dzīvos. Daudz garu, daudz svecīšu šai dienā aizdegas pie Rīgas pils viņu piemiņai. Tā bija diena pirms 99 gadiem, kad Latvijas valsts un tās armija apliecināja, ka valsts patiešām kļuvusi suverēna. Tā bija liela uzvara pār Bermonta kaŗaspēku, kuŗš centās iekaŗot Rīgu un visu Latviju. Lasīt tālāk
42. Dievs, svētī Latviju!
Simts gadu. Latvijai simts gadu. Latvijai savs karogs, savs ģerbonis, sava himna. Simboli, kas pavadījuši valsti jau simts gadu. Es kā gariņš šo to zinu par simboliem. Konkrētas lietas, kam piemīt liels garīgs izstarojums. Un kā Mūzeja gariņš zinu, cik tie bija svarīgi laikā, kad Latviju bija okupējušas svešas varas un valsts varēja pastāvēt tikai garīgi. Lasīt tālāk
43. Tie, kas nemanāmi gādā, lai viss var notikt.
Ienāk prātā, ka esmu daudz stāstījis gan par seniem gariem, gan par to, kas Mūzejā atrodams un skatāms, par Mūzeja notikumiem un cilvēkiem. Viss notiek. Taču neesmu pastāstījis par tiem, kas gādā, lai viss, kas notiek, var notikt. Viņi, gandrīz kā gari, ir diezgan nemanāmi un tas, ko viņi izdara, neliekas kas sevišķs, bet ja viņi to nedarītu – tad gan pamanītu. Lasīt tālāk
44. Gaŗā garu rinda
Rindu es pirmoreiz redzēju pirms septiņiem gadiem. Tā bija fotogrāfija, laikam jau slepus fotografēta caur kokiem no augšas. Cilvēki, drīzāk cilvēku ēnas, nesot savu rocību kā bēgļi. Fotogrāfija kustējās, un tā radās iespaids, ka rinda, vienmēr tie paši, kustas, kustas uz priekšu uz kaut kurieni, bet uz kurieni? Un tad sapratu – tie jau sen bija cilvēku gari.
Tie nebija bēgļi. Tie bija cilvēki ceļā uz savu kapu Rumbulas mežā, kur 1941. gada 30. novembrī un 8 decembrī SS ģenerāļa Frīdricha Jekelna vadībā noslepkavoja ap 25 000 Rīgas geto iedzīvotāju – Latvijas žīdus, kā pilsoņus dēvēja neatkarības laikā, ebrejus, kā padomju okupācijā. Lasīt tālāk
45. Advente un abitūra
Klāt adventes laiks – atnākšana. Gaidām, gaidām Jēzus gara piedzimšanu un līdz ar to saules atgriešanos mūsu zemes puslodē. Bet man klāt laiks aiziešanai – abitūrai. Ceru, ka kāds valodnieks man atkal nepiesiesies. Nē, es nebeidzu ģimnāziju, es aizeju no vietiņas Brīvajā Latvijā un Laikā, jo mans laiks tuvojas beigām. Nē, es arī negatavojos izlaist garu, tikai – iet uz laiku pensijā. Līdzīgi kā adventi svinam gaidīdami atnākšanu, es ar jums trīs piektdienas svinēšu savu aiziešanu, dalīdamies gan aizgājušajā, gan atnākušajā, gan atnākošajā. Lasīt tālāk
