2022. gada maijā “Ieskats Muzeja krājumā” tiek aplūkots Muzeja jaunieguvums - Imanta Lapiņa uz audekla, ar eļļas krāsām 1991. gadā Kanādā tapusī glezna, kurā ir attēlots latviešu dzejnieks, publicists un disidents Gunārs Freimanis. Šo gleznu Okupācijas muzejam uzdāvināja tās autors. Imants Lapinš Gunāru Freimani satika 1990. gadā Toronto. Pēc Lapiņa darbu apskates Freimanis izteica māksliniekam piedāvājumu ‘’zīmēt viņa dzeju’’ grāmatai ‘’Ņem Tēvzemi Manu’’. Pēcāk Freimanis Lapiņa dzeju izmantoja vēl vairākās publikācijās. Pēc šīs sadarbības Lapinš nolēma uzzīmēt Freimaņa portretu ar domu par Latvijas Okupācijas muzeju.
Gunārs Freimanis dzimis Vaiņodē 1927. gada 3. oktobrī. Bērnību pavadījis Rīgā un Vilzānu pagasta Prūšu mājās. Otrā Pasaules kara laikā iesaukts Vācijas armijā.
Pirmo reizi apcietināts 1946. gadā 8. augustā un par “pretpadomju propagandu” – ārzemju literatūras izplatīšana un ierakstiem dienasgrāmatā, kuros pieminētas 1941. gada deportācijas, notiesāts uz desmit gadiem ieslodzījumā. Ieslodzīts nometnēs Kolimā un Jakutijā. Atbrīvots 1954. gadā.
Pēc atbrīvošanas Freimanis sāka strādāt par elektromontieri Latvenergo, līdzdarbojoties elektroapakšstaciju būvniecībā Latvijā līdz 1964. gadam.
1964. gada 27. martā Freimanis arestēts otro reizi un notiesāts par “pretpadomju aģitāciju un propagandu” uz pieciem gadiem. Ieslodzīts Mordovijas nometnē.Laikā starp abiem arestiem Gunārs Freimanis aktīvāk pievērsās dzejai un tieši viņa pirmie dzejoļi bija iemesls otrajam arestam, jo Freimaņa apsūdzībā tika norādīts: ‘’Apsūdzēts pēc LPSR kriminālkodeksa 65.panta 1.daļas par to, ka 1955.-1957. gadā sacerēja “pretpadomju” satura dzejoļus, kuros “apmeloja” PSRS ārpolitiku, padomju dzīves īstenību, propagandēja brīvās Latvijas idejas’’. Tāpat apsūdzībā minēts, ka Freimanis šīs aizliegtās idejas stāstījis plašākam cilvēku pulkam un glabājis neatļautu literatūru. LPSR Augstākā tiesa piesprieda Freimanim piecus gadus stingrā režīmā labošanas darbu kolonijā, kurā viņš atradās līdz 1969. gadam, kad atbrīvots.
Pēc atbrīvošanas Gunārs Freimanis turpināja strādāt elektroapakšstaciju būvniecībā un dažādu darbu rakstīšana nokļuva otrā plānā, kas bija saistīts ar viņa piesardzību no valsts drošības iestādēm, kas bija pamatotas. Freimani un viņa domubiedrus patstāvīgi novēroja Valsts drošības komitejas darbinieki, kuri vēlāk par šīm tikšanās reizēm arī ziņoja. 1975. gada 29. marta VDK aģenta ar segvārdu Tercis ziņojumā ir rakstījis: ‘’Rīgā, Pērnavas iela 23. Kārļa Čikas – Grīnerta dzīvoklī tiek plānota par pretpadomju organizēto darbību kādreiz sodīto tikšanās (G. Freimanis, V. Zariņš, iespējams vēl citi). Tikšanās laikā tiek plānots lasīt Freimaņa, kā arī buržuāziskās Latvijas dzejnieku Breikša, Asara u.c. ideoloģiski kaitīgus darbus.’’ Tāpat VDK darbinieki veica arī kratīšanas Freimaņa dzīvesvietā, konfiscējot viņa sacerējumus, kuri tika atzīti par nacionālistiskiem un ideoloģiski kaitīgiem.
Freimanis ar domubiedriem regulāri tikās dažādos Rīgas dzīvokļos, kur apsprieda jautājumus, par kuriem Padomju Savienībā runāt bija aizliegts. Apspriesti pasaules politiskie notikumi, PSRS iekšpolitiskās problēmas un meklēti veidi, kā atgūt okupētas Latvijas neatkarību un cīnīties pret Komunistiskās partijas monopolstāvokli. Neiztrūkstoša šo tikšanos sastāvdaļā bija t.s. “aizliegtās literatūras” lasīšana.
Trešo reizi Gunārs Freimanis arestēts 1983. gada 28. martā. Viņa arests bija daļa no plašākas represiju kampaņas kuras rezultātā arestēti deviņi cilvēki, starp kuriem bija Gunārs Astra, Ints Cālītis, Lidija Doroņina, Jānis Vēveris un citi. LPSR Augstākā tiesa piesprieda Freimani četru gadu brīvības atņemšanu un divu gadu nometinājuma. Freimanis atzīts par vainīgu “pretpadomju uzskatu paušanā, “pretpadomju” dzejoļu rakstīšanā, kā arī par to, ka bija klausījies rietumu raidstaciju pārraides. 1987. gadā apžēlots un no ieslodzījuma atbrīvots. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma viņš intensīvi nododas radošām darbībām. Tāpat iesaistījies Vispasaules rakstnieku, dzejnieku un izdevēju savienība, starptautiska organizācijas PEN darbībā.
Miris 1993. gada 27. decembrī.
Gunāra Freimaņa dzejolis ‘’Karogs Maija rītā’’
Tu, kas brīves simbols esi,
Karogs sarkanbaltisārts,
Tu, kas latvjiem slavu nesis,
Šonakt masta smailē kārts.
Visa Rīga raugās tevī,
Raugās arī svešinieks spīvs .
Kas tev tādu spēku devis,
Ka vēl esi šodien dzīvs?
Līdz ar tautu tu vēl dzīvo,
Saistīts līdz tai jūgā ej.
Šodien atraisījies plīvo,
Saukdams ticēt nākotnei.
Plīvo, karog sarkanbaltais,
Tautas sirdī ilgas vies.
Nepagurst lai važas kaltā,
Lai tik pietiek spēka ciest.
Plīvo karog nemirstīgais,
Tautas sirdī auklētais.
Šodien pāri visai Rīgai
Pilns ar tavu elpu gaiss.
Drošu, bezbailīgu roku,
Augsta masta smailē kārts,
Plīvo, mezdams ēnu lokus,
Karogs sarkanbaltsārts.
Izmantotā literatūra:
Šablovskis, A. Gunārs Freimanis. Es neesmu viens. Ar mani ir mana tauta. Rīga: Mansards. 2020.
Zelmenis, G. Pretošanās kustības dalībnieki un politiski represēto saraksts Okupētajā Latvijā. Nacionālā pretošanās kustība Latvijā. Rīga. Pētergailis , 2019.
