Savu 87.dzimšanas dienu 22.oktobrī būtu svinējis Latvijas brīvības cīnītājs Gunārs Astra. Lai viņu godinātu, Okupācijas muzejs rīkoja piemiņas pasākumu. Pirmdienas pēcpusdienā muzejā pulcējās ap 70 cilvēku - Gunāra Astras tuvinieki, laikabiedri un muzeja darbinieki un interesenti.
Pasākumā Okupācijas muzeja krājuma glabātāja Taiga Kokneviča iepazīstināja ar piemiņas lietām, ko muzejam dāvinājuši G.Astras radinieki, tika atskaņota Kārļa Auškāpa ierunātā Gunāra Astras vēstule mājiniekiem. Operators, filmas “Gunārs Astra. Sirdsbalss” režisors Raits Valters demonstrēja vēl nepublicētus video fragmentus, kuros redzams G. Astra, Eduards Berklavs un domubiedri.
Savu skatījumu uz G.Astras nozīmi sniedza vēsturnieks Ritvars Jansons: "Šajā piemiņas pasākumā mēs pieminam, ka tieši 1988.gadā ap viņu pulcējās cilvēki, kas vēlāk kļuva par atmodas kustības, neatkarības kustības dalībniekiem. Tāds sabiedriskais centrs ap viņu pulcējās. Ja Gunārs Astra būtu dzīvs, un būtu turpinājis savu sabiedrisko darbību, noteikti viņš kļūtu par vienu no atmodas līderiem."
***
Gunārs Astra ir viens no tiem, kas pagājušā gadsimta 60.- 80. tajos gados nevardarbīgi pretojās komunistu varai Latvijā. Īpaša nozīme ir viņa runai 1983. gada 15. decembrī LPSR Augstākajā tiesā teiktajam pēdējam vārdam, kas beidzas ar mūsdienās daudz citēto frāzi „Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.” Šī runa, iespējams, ir viena no nozīmīgākajām politiskajām runām Latvijas valsts vēsturē. Tā pierāda, ka Latvijas valsts neatkarības ideja bija dzīva visu padomju okupācijas periodu.
“...tajā dienā, kad mūsu karogs lepni un brīvi plīvos pār Latviju, es būšu Jūsu vidū. Tautas vienībā — Latvijas dzīvība. Visu par Latviju. Dievs svētī Latviju!”