Pēc tam, kad NATO internetā pērn izplatīja īsfilmu par Baltijas pretošanās kustību pēc Otrā pasaules kara "Forest brothers. Fight fot the Baltics" ("Mežabrāļi. Cīņa par Baltiju"), sekoja histēriska reakcija no Krievijas, kas nav rimusi joprojām. Starp dažādiem apvainojumiem un izdomājumiem īpaši izceļas kāda ziņa, kuras virsraksts vēsta: "Eksperts: "Mežabrāļi" nogalinājuši 80% ebreju Baltijas valstīs". Šis raksts sākotnēji ievietots ziņu aģentūras "RIA Novosti" interneta lapā, bet vēlāk to pārpublicējušas vairākas citas interneta vietnes.
"RIA Novosti" atsaucas uz Krievijas kara vēstures biedrības direktoru Mihailu Mjagkovu, kurš teicis: "Hitlera agresijas laikā viņi dienēja nacistiskajos formējumos, apsardzes vienībās, iznīcināja padomju karagūstekņus. Viņi piedalījās holokaustā: 80% ebreju Baltijas valstīs nogalināti šo kolaboracionistu rokām." Īpaši zīmīgi, ka raksts pārtulkots arī latviešu valodā un publicēts "Sputņik" interneta vietnes latviskajā versijā.
Atmaskojums
"Vienkārši paņemts kaut kāds iedomāts skaitlis – tā, lai izklausītos skaļi un briesmīgi. Rakstīt simts procenti laikam nevarēja, tas būtu pārāk banāli, bet 80%, 85%, 90%... – nav starpības. Skaidrs, ka tam "ekspertam" nav nekādu dokumentu vai pētījumu, tā ir vienkārši skaļa frāze, kas lietota propagandas nolūkos," saka vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kurš daudzus gadus pētījis nacionālās pretošanās kustību (viņš ir autors grāmatai "Ziemeļvidzemes mežabrāļi, 1944. – 1953. gads: Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā").
Starp 13 tūkstošiem varbūt daži
Kas tad bija mežabrāļi? Precīzs viņu skaits nav zināms, bet pēc Z. Turčinska aplēsēm, viņu bija ap 13 000. Tie bijuši dažādi cilvēki – tādi, kas iepriekš nebija piedalījušies karadarbībā, izvairoties no mobilizācijas leģionā vai padomju armijā, saimnieki, kas bija dienējuši palīgpolicijā, bijušie leģionāri un arī tādi, kuri bēga no represijām. "Ir reģionālas atšķirības – Vidzemē un Latgalē vairāk bija tādu, kas dezertēja no abām armijām, Kurzemē vairāk bija leģionāri. Tas arī izpaudās pretošanās formā. Vidzemē un Latgalē mežabrāļi biežāk centās izvairīties no tiešas sadursmes ar NKVD karaspēku, izņemot Stompakus un vēl dažus gadījumus, bet Kurzemē fronti izgājušie leģionāri no tā nevairījās. Īpaši 1945. un 1946. gadā tur bija diezgan sīvas kaujas, kur arī padomju puse cieta smagus zaudējumus," stāsta vēsturnieks.
Ja padomju varai izdevās sagūstīt mežabrāļus, notika tiesas procesi, bet nav zināms, ka kādā no tiem būtu izvirzītas apsūdzības par ebreju nogalināšanu. "Tā bija tautas kustība, tur bija dažādi cilvēki, pa vidu varētu atrast arī kādu, kas piedalījies ebreju šaušanā, trīs vai četrus es varētu minēt. Bet vai tāpēc var izvirzīt apsūdzības visai kustībai? Protams, ne. Tad jau arī starp padomju režīma darbiniekiem tādus var atrast. Arī čeka viņus izmantoja. Piemēram, ir stāsts no Bauskas puses. Viens kolhoza priekšsēdētājs, Komunistiskās partijas biedrs, bija devies pie kolēģiem uz Baltkrieviju un tur cilvēki viņu bija atpazinuši kā bijušo kara noziedznieku. Tad jau tagad varētu arī Komunistisko partiju vainot nacistu noziegumos," norāda Z. Turčinskis
Holokausts – jūtīga tēma
Kas atbildīgs par holokausta noziegumiem Latvijas teritorijā? Nacistu okupācijas laikā Latvijā gāja bojā 70 000 vietējo un 20 000 ārzemju ebreju. Kā stāsta vēsturnieks Uldis Neiburgs, līdz 1941. gada oktobrim notika gandrīz visu ebreju iznīcināšana Latvijas laukos, ko organizēja vācu drošības policijas un SD operatīvā grupa "A" Valtera Štālekera vadībā. Latviešu palīgpoliciju izmantoja ebreju apcietināšanā, mantu konfiskācijā, aizturēto konvojēšanā uz nošaušanas vietām, kā arī slepkavošanā. Vēlāk par ebreju iznīcināšanu Latvijā atbildēja vācu Drošības policijas un SD komandieris Latvijā Rūdolfs Lange un augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā Frīdrihs Jekelns. Ebreju slepkavošanā Latvijā un ārpus tās teritorijas aktīvi piedalījās latviešu drošības policijas palīgvienība ar Viktoru Arāju priekšgalā. "Vēstures pētniecībā nav veikti precīzi aprēķini, cik daudz ebreju Latvijā nogalināja dažādas vācu SS, SD, policijas un citas struktūras, un cik daudz tieši latviešu pašaizsardzības vai palīgpolicijas vienību dalībnieki. Tomēr ir zināms, ka, piemēram, lielākajā ebreju masu slepkavībā Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī (nogalināti 24 000 Rīgas geto un 1000 ārzemju ebreju) slepkavas bija vācieši, bet "Arāja komanda" dažādās vietās Latvijā veica vismaz 22 000 vietējo ebreju iznīcināšanu. Turpretī lielākajās ebreju iznīcināšanas akcijās Liepājā un Daugavpilī slepkavības veica gan vācu, gan latviešu vienības. Tas ļauj pieņemt, ka ap 70 000 Latvijas ebreju iznīcināšanā samērā līdzīgi (50/50) bija iesaistītas gan vācu, gan latviešu dažādas vienības," vērtē U. Neiburgs. Tomēr arī viņš apliecina, ka pēckara nacionālo partizānu rindās šādi cilvēki bija retums. "Informācija, ka nacionālie partizāni nogalinājušo 80% Baltijas ebreju, Krievijas propaganda, pieņemu, izmanto tāpēc, lai diskreditētu nacionālo partizānu kustību, it īpaši starptautiskā sabiedrībā, zinot holokausta tematikas nozīmīgumu un jūtīgumu," uzskata vēsturnieks.
Titulētais maldinātājs
Krievijā nav vēsturnieku, kas būtu pētījuši mežabrāļu kustību Baltijā, tāpēc nekādus zinātniskus faktus no turienes nav jēgas gaidīt. Minētais "eksperts" Mihails Mjagkovs, kas izteicis absurdo apgalvojumu par to, ka mežabrāļi nogalinājuši 80% ebreju, lepojas ar dažādiem tituliem. Viņš, piemēram, ir slavenā Maskavas Starptautisko attiecību valsts institūta (MGIMO) pasniedzējs, profesors, Krievijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta pārstāvis, Krievijas kultūras ministra padomnieks. "Kāpēc Mjagkova kungs pauž tik absurdu un kļūdainu informāciju? Redzamākie varētu būt divi iemesli: 1) šādi absolūti kļūdaini aprēķini parādās kādos padomju drošības iestāžu vai citos padomju izcelsmes dokumentos, kas mūsdienās tiek nekritiski izmantoti un atstāstīti, 2) tā ir apzināta maldināšana, necenšoties izprast lietas būtību, bet paužot informāciju, kas nepieciešama propagandas vajadzībām. Abi gadījumi liek apšaubīt Mjagkova kunga kā vēsturnieka profesionālo kvalifikāciju un tikai apstiprina jau ilgstoši vērojamo situāciju Krievijas vēstures zinātnē, kur daudzi tās pārstāvji, it īpaši dažādus vadošus amatus ieņemoši, ir visai tāli no pēc iespējas objektīvas vēstures pētniecības, bet ir iesaistījušies Krievijas propagandas mērķu realizēšanā," saka U. Neiburgs.
Raksts tapis ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu
