X

Latvijas okupācijas vēsture

Vēsturnieks: PSRS īstenoja starptautisko tiesību pārkāpumus pret tūkstošiem latviešu leģionāru

Vēsturnieks: PSRS īstenoja starptautisko tiesību pārkāpumus pret tūkstošiem latviešu leģionāru

Autors: ­­­Dr. hist. Uldis Neiburgs

Nesamierināmās diskusijās par latviešu karavīru gaitām Otrajā pasaules karā nereti paliek nepamanīta kāda mazāk zināma vēstures lappuse – pēckara represijas pret bijušajiem latviešu leģionāriem, viņu ieslodzīšana padomju filtrācijas un Gulaga nometnēs. Laikā, kad latviešu leģionāru atcere 16. martā no vienkāršas kara veterānu pieminēšanas dienas ir kļuvusi par vēstures norišu dažādo skaidrojumu un politisko uzskatu sadursmes datumu, ikvienam ir vērts atcerēties, kā komunisti okupētajā Latvijā vairāku desmitu gadu garumā ierobežoja dzīves un darba apstākļus kara veterāniem.

 

Izsūtījums garantēts

 

Otrā pasaules kara laikā nacionālsociālistiskās Vācijas bruņotajos spēkos cīņā pret Padomju Savienību bija iesaistīti ap 115 000 latviešu karavīru. Karam beidzoties, gandrīz 50 000 no viņiem nonāca padomju gūstā un ilgāku vai īsāku laiku bija ieslodzīti PSRS filtrācijas un Gulaga nometnēs. Viņu vidū bija jau 1943.–1944. gadā cīņās Austrumu frontē Krievijā gūstā kritušie, savas vienības pazaudējušie vai atstājušie karavīri, 1944.–1945. gadā uz Vāciju nosūtītie un cīņās ielenktie vai ievainotie leģionāri. Arī no Itālijas, Francijas, Zviedrijas izdotie un no angļu un amerikāņu gūsta uz Padomju Savienību repatriējušies karavīri un latviešu leģionāri, kas kara beigas 1945. gada 8. maijā sagaidīja Kurzemes frontē.

 

Ķēdēs izkārtojušās Sarkanās armijas vienības līdz pat 1945. gada maija beigām Kurzemē “izķemmēja” tikko ieņemtos apgabalus un visus vīriešus vecumā no 16 līdz 60 gadiem sadzina ar dzeloņdrātīm nožogotās savākšanas vietās. Sagūstītie leģionāri bieži tika aplaupīti – viņiem atņēma pulksteņus, zābakus un labāko apģērbu. Nereti bija gadījumi, kad gūstā kritušos aizturēšanas brīdī vai arī nedaudz vēlāk turpat uz vietas nošāva. Gūstekņu pārbaudi organizēja un veica Sarkanās armijas pretizlūkošanas daļas “Smerš” (“Nāvi spiegiem”). Daudzus aizturētos cilvēkus sapulcināja Kuldīgā, Griezē, Kandavā un citur, bet uz PSRS tālākajiem apgabaliem visbiežāk izsūtīja caur pārbaudes un filtrācijas punktiem Jelgavā, Rīgā un Daugavpilī. Pēc vairākkārtējām pārbaudēm viņi nonāca filtrācijas nometnēs un tika nodarbināti visdažādākos PSRS rūpniecības un celtniecības objektos, bet tie, kurus padomju drošības iestādes notiesāja – visbiežāk pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta (par Dzimtenes nodevību) – nokļuva specnometnēs un specnometinājumā.

 

 

Piedzīvoja atkārtotus arestus un ieslodzījumu

 

Padomju drošības iestādes apcietināja un īpašos kara tribunālos ar nāves sodu sodīja vairākus labi pazīstamus leģiona virsniekus, kuru vienīgais “noziegums” bija karadarbība pret Sarkano armiju. Viņu vidū bija pulkvedis-leitnants Nikolajs Galdiņš (nāvessods izpildīts 1945. gada 5. oktobrī Ļeņingradā) un kapteinis Miervaldis Ādamsons (nāvessods izpildīts 1946. gada 23. augustā Rīgā). PSRS okupācijas režīmam bīstami izrādījās arī tikai vēlāk sagūstītie nacionālo partizānu vienību komandieri – leģiona virsnieki virsleitnants Miervaldis Ziedainis (nošauts 1946. gada 13. jūlijā), kapteinis Pēteris Čevers (nošauts 1951. gada 24. augustā), leitnants Kārlis Mūsiņš (nošauts 1955. gada 2. jūnijā) un vēl vairāki citi. 

 

Lielāko daļu padomju gūstā nonākušo leģiona virsnieku notiesāja uz 10–25 gadiem ieslodzījuma padomju stingrā un vispārējā režīma labošanas-darba nometnēs – Kolimā, Karagandā, Vorkutā un Noriļskā. Tūkstošiem latviešu strādāja vergu darbu Medvežegorskā Karēlijā, Maskavā un tās apgabalā, Tambovas apgabala Moršanskā, Permas apgabala Soļikamskā, Sverdlovskas apgabala Severouraļskā, Komsomoļskā pie Amūras, Habarovskas novada Sovgavaņā un daudzās citās vietās. 

 

Daudzi no turienes tā arī neatgriezās, bet daļa bijušo leģionāru pēc piespriestā soda izciešanas vēl piedzīvoja atkārtotu arestu un ieslodzījumu. Tāds bija arī 19. latviešu divīzijas izlūku bataljona komandieris majors Ernests Laumanis, kas atradās ieslodzījumā Vorkutlagā (1946–1955) un Mordovijā (1957–1966), kur bija atzīta autoritāte tolaik vēl gados jauno Gunāra Astras, Knuta Skujenieka un citu latviešu politieslodzīto vidū.

 

Neskaitāmi gadi piespiedu darba

 

Desmitiem tūkstošu Latvijas Republikas pilsoņu piespiedu nonākšana PSRS filtrācijas un Gulaga nometnēs un apiešanās ar viņiem kā padomju pilsoņiem bija starptautisko tiesību pārkāpums. Pārtikas un sadzīves apstākļi filtrācijas nometnēs bija ļoti smagi un cilvēcisko cieņu pazemojoši. Zemās uztura devas, sliktie sanitārie apstākļi, medicīniskās palīdzības trūkums un nogurdinošais darbs veicināja saslimšanu, bija vērojami arī nāves gadījumi. Nereti atrašanās filtrācijas un Gulaga nometnēs atstāja negatīvas sekas uz ieslodzīto veselību un psihi. Nometnēs iegūto slimību sekas bija jūtamas arī turpmākās dzīves laikā. Tūkstošiem bijušo leģionāru, kuri savas dzīvības bija saglabājuši kauju laukos, tagad tās atstāja PSRS soda represīvajās nometnēs un savā dzimtenē vairs nekad neatgriezās. 

 

Leģiona kareivjus un instruktorus, kuriem nevarēja inkriminēt sevišķus nodarījumus, aptuveni pēc diviem gadiem atbrīvoja no filtrācijas nometnēm, bet daudzi iesaukuma vecumā esošie karavīri vairākus gadus vēl bija spiesti dienēt padomju armijas būvbataljonos. Ap 6000 bijušo latviešu leģionāru nonāca PSRS Iekšlietu ministrijas celtniecības kombinātā nr. 7 Narvā un Sillamē, Igaunijā, kur veselībai kaitīgos apstākļos strādāja piespiedu darbu līdz pat 1950. gadam. Taču daudziem leģionāriem atgriešanās mājās bija iespējama tikai pēc Staļina nāves un 1955. gada 17. septembra PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēta “Par padomju pilsoņu amnestēšanu, kas 1941.-1945. gada Lielā Tēvijas kara periodā sadarbojušies ar okupantiem” pieņemšanas.

 

Dzimtenē represijas turpinājās

 

Latviešu leģionāri, kas spēja izturēt padomju ieslodzījuma necilvēcīgos apstākļos un palika dzīvi, mājās atgriezās ar stipri iedragātu veselību, kas būtiski samazināja viņu turpmāko dzīvildzi. Nonākšana Sarkanās armijas gūstā nereti šķīra arī daudzas ģimenes. Sievas un bērni kara beigas sagaidīja Rietumu sabiedroto okupētajā Vācijā un vēlāk izklīda citur pasaulē, bet vīri atradās padomju okupētajās teritorijās vai otrādi. Piemēram, viens no Zviedrijas Padomju Savienībai izdotajiem 130 latviešu leģionāriem bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Latvijas armijas un leģiona kapteinis Ernests Ķeselis, kura sieva un meita pēc kara nonāca Anglijā. Viņš pats, apsūdzēts par līdzdalību Limbažu atbrīvošanā 1941. gada jūlijā un cīņām leģionā pret Sarkano armiju, no ieslodzījuma Gulaga nometnēs Irkutskas apgabalā un Komi APSR Latvijā atgriezās tikai 1962. gadā un uz mūžu bija šķirts no savas ģimenes.

 

Pēc atgriešanās Latvijā bijušie leģionāri visu padomju okupācijas periodu bija spiesti izjust fizisku un garīgu diskrimināciju. Nereti no tā cieta arī viņu ģimenes locekļi un bērni, kas nebaudīja komunistu režīma uzticību. Padomju vara pastāvīgi ierobežoja bijušo leģionāru tiesības un rīcības brīvību, tai skaitā liekot šķēršļus izglītības iegūšanā. Piemēram, leģiona leitnants Rolands Kovtuņenko 1955. gadā, atgriezies no 10 gadus ilga ieslodzījuma Urālos, Kazahstānā un Vorkutlagā, nesekmīgi mēģināja iestāties Rīgas Ceļu būvniecības tehnikumā. Neraugoties uz to, ka otrajā reizē izdevies pat tikt pie iestājeksāmenu kārtošanas un tos izcili nolikt, tehnikuma direktors viņu noraidījis teikdams: “Ar tādu biogrāfiju? Ar jūsu diviem Dzelzs krustiem? Man aizliegts jūs uzņemt.” 

 

Tāpat šķēršļi tika likti profesionālajā darbībā un sadzīvē. Leģionārs J. Burkevics 50. gados, strādājot rūpnīcā “VEF” par virpotāju, izgatavojis oriģinālu ierīci, kas ļāvis 37 reizes palielināt darba ražību. Cehā ieradies pats uzņēmuma direktors Georgs Gaile, kurš viņam spiedis roku un solījis augstu apbalvojumu. Tomēr, kad atcerējušies, ka šis strādnieks ir bijušais leģionārs, apbalvošanas vietā tam piedraudēts ar atkārtotu nosūtīšanu “pie baltajiem lāčiem”, respektīvi, represijām. Savukārt leģionārs V. Eneris 1970. gadā darba vietā, sagaidot otro kārtas numuru rindā pēc dzīvokļa, vienmēr ticis pārbīdīts tālāk ar atrunu, ka “leģionāra ģimene var pagaidīt, kamēr dzīvokli vispirms saņems “cilvēki””. Bijušajiem leģionāriem nereti bija arī liegta pilnvērtīga medikamentu iegāde, nemaz nerunājot par ārstēšanos sanatorijās vai līdzīga profila iestādēs. Minētie ierobežojumi un nespēja samierināties ar dzīvi padomju okupētajā Latvijā veicināja arī daļas bijušo leģionāru noslēgtību, pievēršanos pastiprinātai alkohola lietošanai un citas nelabvēlīgas sociālas parādības.

 

Ierobežojumi un naidīgā attieksme - līdz pat astoņdesmitajiem

 

Reti bija tie gadījumi, kad ziņas par savām kara gaitām no komunistiskā režīma varas pārstāvjiem izdevās ilgstoši noslēpt. Dažreiz laimīga nejaušība vai priekšniecības izrādīta personiska labvēlība un, protams, arī pašu spējas un kompetence, bijušajiem leģionāriem arī ļāva veidot salīdzinoši sekmīgu karjeru padomju okupācijas laikā. Bet tie vairāk bija izņēmumi, nevis likumsakarība. Ja bijušajam gaisa spēku izpalīgam Harijam Liepiņam pēc atgriešanās no pusotru gadu ilga smaga darba ogļu šahtās ieslodzījumā Vorkutlagā izdevās iestāties un pabeigt Dailes teātra studiju un kļūt par tautā mīlētu teātra un kino aktieri, tad “Zilā lakatiņa” un citu tautā populāru dziesmu autoram, nacistu un komunistu okupācijas varu represētajam komponistam Eduardam Rozenštrauham daudzus pēckara gadus iztiku nācās pelnīt dažādos gadījuma darbos vai strādājot par sargu rūpnīcā “VEF”.

 

Latviešu leģions bija tabu tēma arī padomju laika literatūrā un mākslā, kur šai tematikai veltīti darbi vai nu tikai īslaicīgi spēja izrauties no cenzūras žņaugiem un vēlāk tika aizliegti (Rolanda Kalniņa kinofilma “Akmens un šķembas”/”Es visu atceros Ričard!” (1966)), vai arī tika publicēti tikai daļēji un līdz plašākai sabiedrībai nonāca tikai padomju iekārtas sabrukuma periodā, piemēram, tāds bija Visvalža Lāma romāns “Kāvu blāzmā” (1958/1989).

 

Padomju okupācijas varas liktie ierobežojumi un naidīgā attieksme pret bijušajiem leģionāriem pēckara gados kavēja, bet ne pilnībā spēja apspiest virknes radošās inteliģences vai citu profesiju pārstāvju veikumu, kuru dienests leģionā nebija noslēpums viņu draugiem un tuviniekiem. Par to nemitīgi atgādināja arī viņus uzraugošās padomju drošības iestādes. Plašākai sabiedrībai tas kļuva zināms tikai līdz ar vēstures “balto plankumu” aizpildīšanu 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Rakstnieks Egons Līvs, matemātiķis Jānis Mencis, ainavu arhitekts Alfons Ķišķis, kinooperators Laimonis Gaigals, valodnieks Konstantīns Karulis, sociologs un vēsturnieks Tālivaldis Vilciņš bija daži no viņiem. Tikai Atmodas laikā bija iespējama bijušo latviešu leģionāru pilnvērtīga atgriešanās sabiedrībā, kas simboliski sakrita ar Latvijas valstiskās suverenitātes faktisko atjaunošanu un Otrā pasaules kara vēstures objektīvu izvērtēšanu. Tas arī stiprināja cieņpilnu attieksmi sabiedrības kolektīvajā atmiņā un publiskajā telpā pret leģionāru kara laika pieredzi un komunistiskā režīma represijām pēckara gados.

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Gunārs Astra

Gunārs Astra