“Ikvienam ir dota iespēja liecinot ar savu dzīvi, ietekmēt notikumus nākotnē un kļūt par vārdu teikumā, ko kādreiz lasīs citi.”
Anda Līce, rakstniece,
1949. gada martā deportēta no Latvijas 8 gadu vecumā
Intervijas ar cilvēkiem par viņu dzīves laikā piedzīvoto un pārdzīvoto, palīdz labāk izprast kā lielās sabiedriskās pārmaiņas ietekmē un pārveido cilvēku ikdienas un personīgo dzīvi. Personīgu skatījumu uz vēsturi sniedz arī vēstules, dienasgrāmatas un rakstītās atmiņas. Atskatoties uz Latvijas 20. gadsimta notikumiem, okupāciju periodiem, ir skaidrs, ka vēsturnieks ne vienmēr var paļauties tikai uz dokumentāriem avotiem un ir nepieciešams laikmeta liecinieku skatījums, fakti, viedokļi un pat emocijas.
Personīgs vēstures redzējums
Mutvārdu vēsture atklāj nesenos pagātnes procesus no vienkāršā indivīda puses, t.s. “vēsture no apakšas”. Noteikts vēstures notikums iegūst individuālu skatu, kas piepildīts ar cilvēka emocijām, raksturu un pašapziņu. Tas gan nenozīmē, ka šie avoti parāda tikai globālo notikumu atbalsi personīgajā dzīvē, tie atklāj arī paša cilvēka dzīves šķautnes, viņa apzināšanos, cilvēcību kā tādu. Mutvārdu avoti ļauj ieskatīties vēsturē tādās sfērās, kam t.s. “lielajā vēstures stāstā” agrāk nebija vietas un šodien to saucam par sociālo vēsturi – centieni izprast atsevišķu cilvēku grupu, sabiedrības slāņu vietu kopējā pagātnes skatījumā, piemēram, – sievietes, mazākumtautības, reliģiskas kopienas, organizācijas u.c. Tie ne tikai paplašina vēstures zinātnes skatījumu, bet paver skatījumu ar perspektīvu jau minētajās sociālajās zinātnēs, filoloģijā, psiholoģijā, īpaši piedzīvoto traumatisko notikumu un depresijas analīzē. Mutvārdu vēsture pienāk tuvāk un saprotamāk uzrunā šodienas ikdienas cilvēku.
Kvalitatīvajā intervijā sastopas divi laiki – pagātne un tagadne. Tagadnē izvaicājam teicēju par pagātnes notikumiem, tādēļ jāņem vērā, ka gadu gaitā atmiņas kļūst selektīvas, kā arī var būt interpretācijas maiņas iespējamība, izejot no liecinieka šodienas uztveres. Tāpat svarīgs ir intervētājs, ar kādu mērķi sarunāta tikšanās un ar kādu metodiku tiek vadīta saruna.
Laikmeta liecinieka intervija nav tikai atmiņas par konkrētu notikumu. Tas ir dzīvesstāsts. Intervijas laikā, cilvēks stāsta par dzimtu, bērnību un epizodēm, kas vēlāk novedušas pie nozīmīgākajiem dzīves notikumiem. Aicināts dalīties pārdomās, stāstītājs jeb teicējs intervijas laikā atskatās arī uz būtiskāko notikumu sekām un dalās pārdomās par tām – tādējādi viens teicējs var liecināt par vairākām un dažādām tēmām.
Mutvārdu vēstures krātuves Latvijā
Latvijā trīs lielākās mutvārdu interviju krātuves ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija "Dzīvesstāsts", Daugavpils universitātes Mutvārdu vēstures centrs un Latvijas Okupācijas muzejs. Specializējoties uz represēto Latvijas ļaužu dzīvesstāstu vākšanu, atzīstams krājums ar intervijām atrodas Alūksnes politiski represēto biedrībā “Sarma” un Rīgas pilsētas Kurzemes rajona politiski represēto klubā. Daļa no intervijām saglabātas audio formātā, taču tehnoloģiju attīstība padarījusi pieejamāku interviju ierakstīšanu video formātā. Video intervija ļauj iemūžināt ne tikai stāstu, bet tajā redzamas arī laikmeta liecinieka emocijas, neizstāstāmā un noklusētā informācija acīs, žestos, kustībās.
Latvijas Okupācijas muzejā videoliecību krājumu sāka veidot 1996. gada nogalē ar Hermīnes Rītiņas liecību par notikumiem 1940. gadā uz Latvijas Austrumu robežas un Melānijas Vanagas atskatu uz savu dzīvi, deportāciju, pētījumiem un pierakstiem. Šobrīd videoliecību apjoms sniedzas pāri 2300 liecinieku stāstījumiem vairāk nekā 4200 stundu garumā. Sākotnēji videoliecību krājuma galvenais uzsvars bija okupāciju laika represēto un citādi cietušo liecības, tomēr krājumā arvien biežāk iekļaujas stāstījumi arī par ikdienas, saimnieciskās un kultūras dzīvi okupācijas laikā, tādējādi sniedzot plašāku laikmeta ainu.
Ieskatam uzskaitīšu tik galvenās tēmas, par kurām runā intervētie cilvēki: dzimtas vēsture, skolas gaitas (līdz Latvijas okupācijai, padomju un nacistu režīmos, izsūtījumā, bēgļu gaitās un mītnes zemēs), kā cilvēku dzīvi ietekmēja Latvijas okupācija 1940./1941. gadā, represijas, padomju deportācijas (1941., 1949. gadā u.c.), nacistiskās Vācijas okupācijas laika raksturojums, holokausts, bēgļu gaitas 1944./1945. gadā, kara gaitas Sarkanajā vai vācu armijā, Nacionālo partizānu karš, pretošanās okupāciju režīmiem, politiski tiesāto soda izciešanas nometnes (sadzīve, svētki, darbs, streiki u.t.t.), ikdiena, darbs, sadzīve un kultūra padomju okupācijas laikā, latviešu organizācijas, kopas un latviskuma saglabāšana trimdā, latvietība Krievijā, Atmodas laika notikumi u.c.
Noslēgums
Dzīvesstāsta intervijas garumu un saturu nevar paredzēt detaļās. Tas veidojas procesā, sarunu biedriem atklājam vienam otru. Teicējam svarīgi ir just, vai var un cik tālu drīkst uzticēties, bet intervētājam jāpalīdz teicējam atraisīties, iedrošināt, sekot līdzi ar patiesu interesi. Iegūtā uzticība ir kā balva, ko nevajadzētu novērtēt par zemu. Tā arī dod iespēju saklausīt ne tikai tiešo stāstījumu, bet atver tā dziļākos slāņus, motīvus, teicējam pašam vēl neapzinātos vēstījumus.
Dzīvās vēstures atmiņu mēs uzklausām un apgūstam gan emocionāli, gan ar prātu. Caur to tīri cilvēciski mums ir dota iespēja izprast savu priekšgājēju, senču dzīves gājumu, vērtības, skatījumu cilvēka dzīvei no malas. Tas ļauj mums šodien palūkoties arī uz savu dzīvi perspektīvā.
Cilvēks nav tikai labs vai ļauns, melns vai balts, viņa dzīve ietver plašu krāsu gammu, un mutvārdu intervija ir mirklis, kas tā var atklāties. Atmiņu stāsti nemāca vēsturi, bet paver jaunas dimensijas, rosina jautājumus, liek meklēt sakarības, pētīt un skaidrot priekšnoteikumus, kas iespaido katra cilvēka dzīvi un dzīvi sabiedrībā kopumā arī šodien.
