X

Latvijas okupācijas vēsture

Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas 1939./1941. gadā

Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas 1939./1941. gadā

Autors: Detlefs Hennings (Detlef Henning)

Līdztekus militārām darbībām Otra pasaules kara laikā katra no totalitārām varām ‒ nacistiskā Vācija (Trešais Reihs) un Padomju Savienība (PSRS) ‒ mēģināja īstenot savu iedzīvotāju politiku. Tas nozīmēja piespiedu migrāciju, pārvietošanas akcijas, deportācijas, kā arī veselu cilvēku grupu iznicināšanu. Nacionālsociālistiskā tautiešu politika ārzemēs ar saukli „mājup uz Reihu“ laikā no 1939. līdz 1944. gadam lika vairāk nekā 750.000 vāciešiem no Austrumeiropas un Dienvidtiroles atstāt savu dzimteni. Lielāko daļu no viņiem nometināja 1939. gada rudenī anektētajā Vartas novadā (Reichsgau Wartheland) Polijā, lai tādejādi „ģermanizētu“ karā iegūtās teritorijas. Kara beigās miljoniem bēgļu izmainīja Austrumeiropas zemju iedzīvotāju sastāvu. Viņu starpā bija arī vācbaltieši, kas bēga no Sarkanās armijas, tai padzenot Vācijas armiju – vērmahtu – no Polijas. Pirmā no šīm pārvietošanas akcijām notika Igaunijā un Latvijā ‒ tā saucamā „vācbaltiešu izceļošana“ (Umsiedlung) 1939. /1941. gadā.

 

Pārceļošanas gaita

Hitlera-Staļina pakta slepenajam papildprotokolam par Austrumeiropas sadalīšanu interešu sfērās, 1939. gada 5. oktobrī sekoja Latvijai uzspiestais savstarpējais palīdzības līgums ar PSRS, bet 6. oktobrī Hitlera runa Reihstāgā par tautību pārvietošanu Austrumeiropā. Jau oktobra beigās Vācijas un Latvijas valdības parakstīja „Līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju“, „vēlēdamās apvienot vācu tautībai piederīgos Vācijas teritorijā“. Trīs dienas pēc Hitlera runas, ietekmīgākā vācu valodā iznākošā avīze Latvijā „Rigasche Rundschau“ Baltijas vāciešiem pirmo reizi paziņoja par pārvietošanu. Paziņojumam sekoja masīva propagandas kampaņa, lai līdz 15. decembrim vācu tautības Latvijas pilsoņi izlemtu „labprātīgi izteikt savu gribu uz visiem laikiem izstāties no Latvijas pavalstniecības“ un atstāt savu dzimteni.

Izvēle notika brīvprātīgi, taču konkrētie politiskie apstākļi (klīda baumas par Hitlers-Staļina paktu) un propaganda spieda aizbraukt. Pazīstamais vācbaltiešu jurists Dītrihs A. Lēbers (Loeber), kurš pats 16 gadu vecumā ar vecākiem atstāja Rīgu, pārvietošanu pareizi nosauc par „diktētu opciju“ (uzspiestu izvēli). Pirmais no 118 kuģiem ar vācbaltiešu izceļotājiem atstāja Rīgas ostu 7. novembrī, pēdējais 16. decembrī. Vēsturnieki izbraucēju skaitu lēš starp 47.000 un 53.000 (1935. gadā Latvijā bija 62.116 vāciešus jeb 3,3% no iedzīvotāju kopskaita). No viņiem ap 45.000 bija Latvijas pilsoņi. Pēdējie 500 izceļotāji aizbrauca 1940. gada pavasarī.

Ar 1939. gada 15. decembri Latvijas valdība pārtrauca vācbaltiešiem minoritātes statusu, līdz ar to beidzās arī viņu sabiedriskā un kultūras dzīve: likvidēja biedrības, slēdza skolas, apturēja draudžu darbību. Vācbaltieši kā viena no vecākām Latvijas minoritātē ar dziļām vēsturiskām saitēm ar Baltiju pārstāvēja pastāvēt.

Jau pēc tam, kad PSRS bija okupējusi Latviju, tā 1941. gada 10. janvārī ar Vāciju parakstīja vairākus dokumentus par tā saukto „pēcizceļošanu“. Tajā piedalījās ap 10.500 cilvēku (ne tikai vācbaltieši, kas nebija piedalījušies pirmajā akcijā, bet arī latvieši, kuriem pēcizceļošana deva iespēju paglābties no „baigā gada” terora).

 

Īpašumu jautājums

Izceļošanas praktisko pusi sagatavoja un realizēja Vācu Tautas apvienība Latvijā (Deutsche Volksgemeinschaft in Lettland), juridisko pusi Latvijas Tieslietu ministrija, bet lai risinātu jautājumu par izceļotāju Latvijā atstātajiem īpašumiem (drīkstēja ņemt līdzi tikai kustamu īpašumu un 50 latus), izveidoja akciju sabiedrību UTAG (Umsiedlungs-Treuhand Aktiengesellschaft), kas darbojās uz Latvijas likumu pamata, bet pilnībā atradās Vācijas valdības rokās. UTAG pakāpeniski pārdeva vācbaltiešu īpašumus (zemes gabalus, uzņēmumus utt.), lai ar iegūtajiem līdzekļiem maksātu par Vācijai svarīgām Latvijas eksportprecēm. Līdz 1940. gada vasarai UTAG likvidēja vācbaltiešu īpašumus 183,3 miljonu latu vērtībā. Izceļotāji paši nebija ne UTAG dibinātāji, ne arī akcionāri. Vācijas valdība viņiem zaudējumus kompensēja tikai Vartas novadā Polijā, kur vācbaltieši saņēma poļiem un Polijas ebrejiem atņemtos īpašumus. Šajā kopumā sarežģītajā īpašumu likvidēšanas “spēlē”, bez īpašnieku piedalīšanās, ieguvējas bija Latvija un Vācija.

 

Pārceļotāju motīvi un atbalss latviešu sabiedrībā

Mūsdienās vācbaltiešu pārvietošanu uztver kā Baltijas valstu pirmo lielo pilsoņu zaudējumu vēl „mierīgajos“ kara mēnešos līdz padomju okupāciju 1940. gada jūnijā. Toreizējie laikabiedri domāja dažādi: vieni uz veco „vēsturisko ienaidnieku“ aizbraukšanu skatījās ar simpātijām, citi saprata, ka zaudē ne tikai daļu pilsoņu un politisku, ekonomisku un kultūras potenciālu, bet arī cilvēkus ar rietumniecisku orientāciju.

Tā, piemērām, ļoti populāri ir Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa 1939. gada 12. oktobra runas vārdi „Ja kāds grib braukt, lai brauc, bet zina, aizceļošana šinīs dienās ir iespējama tikai līdzīgā kārtā kā vāciešiem ‒ Latvijas pilsoņiem, proti, uz neatgriešanos”, ar to gan uzrunājot tos latviešus, kuri gribēja pievienoties izceļošanai, nevis runājot par Latvijas vācbaltiešiem. Ne visas Latvijas preses publikācijas bija pretvāciski noskaņotas. Piemērām, Jānis Lapiņš savā rakstā „Baltvācu pastarā tiesa” (“Sējējs”, 1939. gada decembra numurs) pauda līdzjūtību un augsti vērtēja vācbaltiešu devumu Latvijas vēsturē: „Kas ir tas, ko vācieši atstāj mūsu zemē, (...) tie ir viņu senči un Latvijas vēsture”. Viņš izteica cerību, ka latvieši turpmāk būšot spējīgi, vācbaltiešu kultūras mantojumu Latvijas labā atcerēties un kopt.

Šajā ziņā grūti runāt par „izceļošanu“ vai pat lietot jēdzienu „repatriācija“, jo tēvzeme (= patria) vācbaltiešiem lielākoties bija Baltija. Grūti latviešu valodā atrast pareizo vārdu, bet varbūt „izceļošanas“ vietā visai pareizi būtu lietot „pārvietošana“, kas pauž „diktēto opciju“.

 

Vai bija neizbēgami jāizbrauc?

1939. gadā ap 5.000 vāciešu (citi skaitļi min pat 15.000 cilvēku) varētu būt palikuši Latvijā dažādu iemeslu dēļ: piederīgie neizceļoja, vecums, Latvija bija dzimtene, negatīva attieksme pret nacionālsociālismu utt. Pazīstamais vācbaltiešu žurnālists un Saeimas deputāts Pauls Šīmanis (mira Rīga 1944. gadā) 1939. gada 7. novembrī Valsts prezidentam nosūtīja telegrammu, kuras vārdi lieliski apraksta situāciju un izpauž to, ka bija arī grūtais, bet trešais ceļš – palikt vācietim un reizē Latvijas patriotam: „Mirklī, kad Latvijas vācu tautības pilsoņi tiek spiesti atrauties no savas dzimtenes, tie vācu latvieši, kuri ir nolēmuši labās un ļaunās dienās kopā ar pārējiem valsts biedriem līdz galam izturot, kalpojot vecajai tēvzemei, apvienojas sauklī: Dievs svētī Latviju.“

Ieteicamā literatūra

Dietrich A. Loeber, Diktierte Option. Die Umsiedlung der Deutsch-Balten aus Estland und Lettland 1939–1941 [Uzspiestā izvēle. Vācbaltiešu pārceļošana no Igaunijas un Latvijas 1939.–1941.], Neumünster, 1972

Jürgen von Hehn, Die Umsiedlung der baltischen Deutschen – das letzte Kapitel baltisch-deutscher Geschichte [Baltijas vāciešu pārceļošana – baltiešu-vācu vēstures pēdējais posms], Marburg, 1984

Rasa Pārpuce, ‘Vācbaltiešu izceļošana 1939. gada nogalē caur Latvijas ostām’, Latvijas Arhīvi, nr. 2, 140.-150. lpp, 2006

Inesis Feldmanis, Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939‒1941), Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2012

Rasa Pārpuce, Baltijas kultūras vērtību problēma vācbaltiešu izceļošanas kontekstā, Rīga, 2010

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Gunārs Astra

Gunārs Astra