Gunāru Astru pieminot 15.12.2021.*
Valters Nollendorfs
“Lai svētās papērksnītes ziedu novaktētu,” māte teica, “tev vispirms vajag būt ļoti drošam un ne no kā nebīties. […] Tad tu nostājies pie papērksnītes pavisam klāt […] un velc ar dzelzs nūju ap sevi strīpu, cik tālu vari sasniegt. Jo riņķis ap tevi plašāks, jo labāk. Tad tu zem papērksnītes paklāj savu zīda lakatiņu, nometies ceļos un skaties uz zieda pumpuru, acu ne uz brīdi nenovērzdams. Tu manīsi, ka ap tevi sanāk […] visi pasaules zvēri. Visapkārt tev kauks, šņāks, zobus klabinās un ar nagiem zemi kasīs. Bet tu nepacel ne acu. Tur būs arī visādi ērmi, tie taisīs dažādus jokus un gribēs, lai tu uz viņiem paskaties; bet to tu nedari. Jo tiklīdz tu pacelsi acis, apvilktā riņķa spēks zudīs, zvēri brukts tev virsū un saplosīs tevi.”
Nevaram zināt, vai Gunārs Astra kādreiz lasīja Jāņa Jaunsudrabiņa Balto grāmatu un viņa mātes stāstīto leģendu par papardes ziedu. Grāmata nav to vidū, par kuru lasīšanu apsūdzēja un notiesāja Gunāru Astru. Man kā viņa vienaudzim liekas – noteikti. Bet tas jau nav svarīgi.
Ir svarīgi, ka man šī leģenda ienāca prātā, pirmoreiz lasot viņa “Pēdējo vārdu” un cenšoties izprast Astras vēstījuma dziļāko būtību. Man bija jāmeklē līdzības, lai izprastu un izjustu to, ar ko man nebija tiešas saskares. Kas es būtu bijis, kā rīkojies, ja es būtu Gunāra Astras un visu viņa līdzgaitnieku vietā? Vai es būtu atradis to drosmi un bezbailību, lai ap sevi novilktu loku ar dzelzs nūju un nekam neļautu skatu novirzīt no mērķa. Nekādiem zvēriem, nekādiem vilinājumiem. “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.” Murgs ir visapkārt, cilvēks ar dzelzs nūju apvilktā apļa vidū iztur visus pārbaudījumus. Zieds uzzied.
Man liekas – to pašu izsaka ikoniskā Gunāra Astras fotogrāfija, ko redzam iemūžinātu tēlnieka Gļeba Panteļējeva piemineklī. Viņš to raksturojis ar vienu vārdu – “Nebaidies.” Cilvēks cietumnieka tērpā ar ciešu skatu uz skatītāju un priekšā uz galda saliktām rokām – kā cilvēks, kas labi paveicis savu darbu. Cietumniekā tērpā. Tātad – nebrīvs. Bet no fotogrāfijas staro miers. Miers. Spēks. Brīvība. Cietuma dzelzs būris viņu nevar iesprostot, jo viņš ap sevi apvilcis maģisko apli. Nebaidies. Tu esi brīvs. Brīvība ir. Un tā ir neatņemama. Nedalāma.
*Konference Pretestība un Latvijas Republikas valstiskums. Vakar. Šodien. Rīt. 15.12.2021.
Bet “Pēdējais vārds” nav par Astru. Par sevi viņš nesaka daudz. Svarīgākais – viņš norāda būtisko par sava iekšējā spēka un brīvības avotiem. Savas “grūtās un liktenīgu notikumu piesātinātās bērnības” laikos, viņš saka, “pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus.” Visu “Pēdējo vārdu” caurstrāvo šī spēja – spēja lietot domāšanas spēku. Tā ir spēja, kā to reiz definēja Imanuels Kants, “spēja pieaugt un atbrīvoties no paša vainas dēļ pieļautās mazgadības atkarības.” Spēja pašam domāt, izšķiries, rīkoties. Pamata ideja Apgaismības laikmetam. “Pēdējais vārds” ir Gunāra Astras ticības apliecinājums šim ideālam.
Nē, “Pēdējais vārds” nav Astram par sevi. Tas nav arī aizstāvības raksts. Astra ne brīdi sevi nežēlo, ne brīdi nenožēlo, ne brīdi netaisnojas, ne brīdi nelūdz mīkstināt paredzēto sodu. Tas ir taisni pretēji – pārdomāts un apsvērts apsūdzības raksts. Viņš ir prokurors, kas uztur apsūdzību tiesā, kas viņu notiesās. Ne tikai apsūdzību par svešās varas laupīto ārējo brīvību, bet vēl vairāk par varas nežēlīgo spiedienu atņemt cilvēkiem un tautām viņu iekšējo brīvību – brīvību būt pašiem.
Savu apli Astra apvilcis. Tiesības būt – ne “latviešu cilvēkam,” bet “latvietim” – neviens viņam nevar atņemt, ja vien viņš neļaujas bailēm un vilinājumiem. Bet viņš dzelzs loku velk, kā leģendā, “cik tālu var sasniegt,” ap visiem, kas apdraudēti. Viņš to velk ap savu tautu, ap savas tautas tiesībām uz savu valodu un identitāti un valsts tiesībām pastāvēt. Tie ir spēcīgi vārdi, ar kuriem viņš sāk savu apsūdzību: “man sāp un es jūtos pazemots.” Un sitienu pa sitienam: apsūdzētais apspiež manu valodu, uzspiež savu, apsūdzētais ir sagūstījis manu tautu un nolaupījis manu valsti.
Bet viņš velk loku vēl plašāk – ap citām tautām, kuras pakļautas tai pašai varas patvaļai kā viņš un viņa tauta. Tie ir mordovieši, kuru vidū viņš dzīvojis ieslodzījumā, tie ir ukraiņi un baltkrievi. Viņš saka gandrīz mūsdienīgi: “Baltkrievu asimilācijas process ir sasniedzis tādu stadiju, ka viņi nevēlas sevi atzīt par baltkrieviem.” Vai baltkrieviem izdosies novilkt dzelzs loku, lai viņi kā tauta neaizietu bojā?
Un visbeidzot, piesaucot cilvēktiesības, viņš velk loku ap visu cilvēci. Gunārs Astra savā apsūdzībā min Apvienoto Nāciju 1948. gadā apstiprinātās un arī Padomju Savienības ratificēto “Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju.” Tās pirmais pants saka: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā.” Tas ir Apgaismības laikmeta pamatpostulāts. Tas ir demokrātijas pamatpostulāts. Tas ir Astras pamatpostulāts. Ja viņš šoruden pie mums iegrieztos kā velis, viņš mūs un pasauli mērītu ar šo brīvības un vienlīdzības mērauklu. “Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku,” viņš toreiz teica. Tauta pārcieta. Tauta atguva neatkarību, atguva tai nozagto valsti. Bet vai tauta ir patiešām brīva, viņš mums prasītu? Vai tā lieto savu saprātu un sirdsapziņu, lai cits par citu izturētos brālības garā? Lai vilktu dzelzs loku ap savu zemi?
